„Sveika, Latvija!“

Palielināt / Enlarge

Braucēji no Austrālijas. No kreisās: Lija Andersone, Anita Andersone, Kārlis Dragūns. FOTO Pēteris Aivars.

Palielināt / Enlarge

Brauciena dalībnieki tiekas ar Latvijas Valsts prezidentu Andri Bērziņu. FOTO Anita Andersone.

Kā jau rakstījām laikraksta Latvietis Nr. 219 Sveika, Latvija! ir Amerikas Latviešu apvienības (ALA) Izglītības nozares programma, un tās pirmais ceļojums uz Latviju norisinājās 1997. gadā. Un šogad, 2012. gadā – Eiropas vasarā bija divas Sveika, Latvija! grupas: pirmā grupa bija no 9.  līdz 22. jūnijam, otrā no 9. līdz 22. augustam.

Jau vairākus gadus arī skolēni no Austrālijas piedalās Sveika, Latvija! programmā. Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) arī atbalsta bērnu piedalīšanos braucienā. Atgādināšu, ka šajos braucienos var piedalīties latviski runājoši bērni*, kuri beiguši 8. klasi latviešu pamatskolās vai apmeklē Annas Ziedares Vasaras vidusskolu Austrālijā un kuri ir vecumā no 13-15 gadiem. (*ASV tā ir, bet Austrālijā priekšnoteikums ir vidusskolas apmeklēšana savā pilsētā, vai, kur skola nedarbojas, piedalīšanās AZVV.)

Sveika, Latvija! programmas maršruts izstrādāts, vadoties pēc iepriekšējo gadu pieredzes. Šis ir arī izglītojošs ceļojums, kura laikā bērni iepazīstas ar Latvijas ģeogrāfiju, vēsturiskām vietām, tiekas ar saviem vienaudžiem Latvijā. Vietās, kuras tika apmeklētas, bija zinoši gidi, bet interesanta lieta, kas Sveika, Latvija! programmā bija paredzēta ir tā, ka katram dalībniekam jau mājās bija jāsagatavo neliels referāts par tēmu, ko jau viņš/viņa bija saņēmuši pirms ierašanās Latvijā. Šīs programmas laikā bērni cenšas runāt tikai latviski gan ar audzinātājiem, gan skolēniem Latvijā un, protams, arī savā starpā.

Šovasar Sveika, Latvijā! programmās piedalījās trīs skolēni no Austrālijas: Lija Andersone un Toms Dārziņš no Melburnas un Kārlis Dragūns no Sidnejas.

Esmu uzrunājusi visu trīs Latvijas ceļotājus, lai dzirdētu par viņu iespaidiem pēc šī brauciena.

Laikraksta Nr. 219 lasījāt interviju ar Tomu Dārziņu. Šoreiz ar savām atmiņām par piedzīvoto šīs vasaras Sveika, Latvija! pirmajā grupā stāsta Lija Andersone.

Ilze Nāgela: Cik ilgi Tu jau mācies latviešu skolā?

Lija Andersone: Daugavas skolā es mācos kopš bērnudārza klases no 4 gadu vecuma un pirms tam apmeklēju Dainas bērnudārzu otrdienas rītos kopš viena gada vecumu.

IN: Vai Tu šogad pirmo reizi biji Latvijā? Ja nē, tad kuru reizi Tu jau apciemoji Latviju?

LA: Šī bija jau sestā vai septītā reize, kad es biju Latvijā, bet pirmā reize, kad piedalījies Sveika, Latvija! braucienā.

IN: Kas bija tas, kas Tevi visvairāk pārsteidza šajā ceļojumā?

LA: Bija interesanti redzēt un piedzīvot, kā dažādi cilvēki, dažādās vietās ar mums runāja. Kādreiz ar mums runāja, it kā īsti nesapratām latviski, un citreiz saprata, ka mākam runāt un saprotam latviešu valodu. Un bija ļoti interesanti izjust, cik visi cilvēki Latvijā bija omulīgi – ar mums labprāt runāja vai uz mums pasmaidīja. Bija draudzīga jušana.

IN: Kas šajā ceļojumā bija tieši tā, kā Tu biji iedomājies, ka būs?

LA: Es īsti nezināju, ko domāt, ko sagaidīt. Es domāju, ka man būs grūti iegūt jaunus draugus braucienā, runāties un visā tanī piedalīties, jo nevienu pirms tam nepazinu. Bet, kad biju tur uz vietas, viss izrādījās daudz vieglāk un labāk. Es arī nedomāju, ka es varēšu visu informāciju saprast un atcerēties, bet izrādījās, ka tas nemaz nebija tik grūti.

IN: Vai tiekoties ar Latvijas skolēniem, varēji sazināties, lietojot tikai latviešu valodu? Un vispār brauciena laikā – vai Tu varēji visu saprast?

LA: Jā, mēs vispār nedrīkstējām arī savā starpā runāt angliski. Latvijas skolnieki gan gribēja dzirdēt, kā mēs runājam angliski, bet pārsvarā mēs runājām latviski.

Par pārējiem – ja nerunātu tik ātri, varētu labāk saprast. Kad runāja latgaliski, tad mazāk sapratu. Tad dīvaini, ka gandrīz visur mums jautāja: vai jūs saprotat latviski?

IN: Vai vēlētos atkal doties uz Latviju? Varbūt mācīties kādu gadu?

LA: Jā! Ja man būtu iespēja un ja es varētu atstāt uz gadu visu, ko es šeit daru, tad – jā! Tas būtu forši!

IN: Cik bērni jūs pavisam bijāt šajā braucienā?

LA: Mēs bijām trīspadsmit: 11 no Amerikas un mēs divi – Kārlis un es – no Austrālijas. Trīs audzinātāji – Ilze Millere un Pēteris Aivars – bija no Amerikas, Anita Andersone – no Austrālijas un mūsu brauciena administratore – Anita Ozola un autobusa šoferis Valdis.

IN: Vai Tu sadraudzējies ar tiem 11 jauniešiem no Amerikas, un tagad Tev ir 11 draugi Amerikā?

LA: Tā vairāk es sadraudzējos ar trim meitenēm, bet vispārīgi mēs vēl tagad runājamies un sazināmies, un mums visiem ir kontakts. Sākumā 7 meitenes un 6 puiši, un tad meitenes turējās kopā, un puiši atkal savā starpā. Pie brauciena beigām mēs visi vairāk savā starpā sadraudzējāmies un runājāmies, īpaši pēdējās dažas dienas, kad bijām kopā. No šiem 13 bērniem septiņi jau kādreiz bija apmeklējuši Latviju. Divas no meitenēm bija dzimušas Latvijā, bet tagad dzīvo Amerikā.

IN: Šeit, Melburnā, jau Tu labi pazīsti savus vienaudžus, bet, ja Tu tagad pēc šīm brauciena, kad tikies Latvijā ar sava vecuma bērniem un bērniem no Amerikas, kas, Tavuprāt, salīdzinoši visiem bija kopīgs?

LA: Kopīgs visiem laikam ir mūzika, jo visi to klausījās. No Latvijas mums vairākiem patika Prāta Vētra un Instrumenti, un modes arī bija kopējas. Sākumā visi bijām nedaudz nedroši, jo nezinājām, kā būs Latvijā, bet mēs atradām kopēju valodu.

IN: Un kādas atšķirības varbūt?

LA: Daži ēdieni, virtuve.

IN: Katru dienu un trīs reiz dienā bija latviešu ēdieni; kā tie jums patika?

LA: Man liekas, ka katru dienu mēs ēdām kartupeļus, un gandrīz katru dienu bija cūkgaļas karbonāde; to visi labprāt ēda. Un mums visiem brauciena dalībniekiem īsti negaršoja biezpiens, bet uz beigām dažiem iegaršojās. Pirmo reizi mūžā visi dzērām kefīru; nu tas man neiegaršojās. Dabūjām nogaršot zupu – soļanku. Daudzus ēdienus daži sākumā pat negribēja nogaršot, bet līdz beigām iegaršojās. Tāda bija skābu kāpostu zupa, kuru daudzi ēda pirmo reizi mūžā Aglonā; tā iegaršojās man un vēl daudziem. Un interesants ēdiens – kļockas – ļoti garšīgas, saldas klimpas, kuras bija jāizmakšķerē no māla poda saldas mērces ar pirkstiem.

IN: Kuras skolas Latvijā apmeklējāt?

LA: Pirmā, kurā mēs bijām, bija Staļģenes vidusskola, kas ir netālu no Jelgavas. Otra skola bija Rūjienas. Abās skolās tikāmies ar, apmēram, 13-14 bērniem – tāds pats daudzums bērnu, cik bijām mēs. Ar katru no skolām mēs pavadījām vienu dienu kopā. Ar Staļģenes vidusskolas bērniem mēs satikāmies Jelgavas pilsētas centrā, un mums bija kopīga pastaiga ar gidu pa Jelgavu. Tad devāmies uz Staļģenes skolu, kur uzēdām pusdienas. Tur mums bija koncerts, kuru sniedza skolas audzēkņi; viņi dziedāja un dejoja. Skolai bija divas ēkas; viena vecāka un otra – jaunāka. Pēc koncerta mēs visi aizbraucām uz lauku māju, kur bija pirts un dīķis. Tur mēs kopā spēlējām daudz spēles; tad tie, kas vēlējās gāja pirtī. Es arī! Man ļoti patika. Pēc pirts skrējām un lecām dīķī peldēties. Vakara beigās mēs dziedājām un dejojām. Tas bija Staļģenē.

Rūjienā arī bija skolas tūre – pēc iepazīšanās ar vidusskolniekiem, apskatījām jauno sporta stadionu, par kuru skola bija ļoti lepna. Skolas audzēkņi sniedza skaistu koncertu, pēc kura gājām Rūjienas apskatē. Mēs bijām saldējumu fabrikā, kur gatavo slaveno Rūjienas saldējumu; tas ir ļoti garšīgs. Tur bija nogaršošanai kādas 15 saldējumu šķirnes. Tad mēs aizgājām uz Izstāžu zāli, kur mūs sagaidīja īsta Rūjienas patriote – Līga Siliņa. Viņa bija jautra un spēlēja ģitāru un mācīja mums dziesmas. Viņa zināja par rūjieniešiem Melburnā un sūtīja sveicienus E. Smalkajam un P. Nollem. Izstāžu zālē bija arī īpaša japāņu istaba, jo Rūjienas pilsēta ir draudzības pilsēta Japānas pilsētai –Higašikava. Pēc izstādes apmeklēšanas muzejā mēs, aizbraucām uz Ķoņu dzirnavām, kur Sveika, Latvija! bērni cepa ūdens kliņģerus, kurus paši arī apēda. Un Ķoņu dzirnavas ir pa īstam dzirnavas, tur maļ miltus; tur arī pārstrādā vilnu. Gide mūs tur izvadāja un izstāstīja, kā tur viss darbojās. Ķoņu dzirnavās mēs kopā ar Rūjienas bērniem dziedājām un dejojām lielā pļavā; tur bija riktīgi danči. Man likās ļoti interesanti, kā Latvijas bērni dejoja, jo gan danči, gan tautas dejas tika dejoti savādākā veidā nekā mēs bijām mācījušies.

Tas viss notika 14. jūnijā, un tā bija Sidnejas Kārlim Dragūnam dzimšanas diena. Ķoņu dzirnavu saimniece bija uzcepusi kliņģeri. Kārlim pie brokastīm mēs nodziedājām daudz laimes dzimšanas dienā, nodevām viņam dāvanu no mammas (tā, viņam nezinot, mums bija līdzi iedota), kā arī dāvanu no manis un no Sveika, Latvijas! grupas, ko bijām nopirkuši Siguldā.

Brauciena beigās vēlreiz satikāmies ar jauniešiem no abām Latvijas skolām, kopā fotografējāmies pie Brīvības pieminekļa, tad visi kopā staigājām uz Rīgas pili, kur satikām Latvijas prezidentu. Pirms tikšanās ar Bērziņa kungu, mums bija tūre pa prezidenta telpām pilī, un viņš mūs sveica savā kabinetā. Pēc neilga brīža atkal tikāmies pils pagalmā, kur viņš mūs uzrunāja; tur bija arī filmētāji. Ierakstu var apskatīt prezidenta mājas lapā. Mēs prezidentam nodziedājām savu Sveika, Latvija! dziesmu; kuru es pavadīju uz flautas.

Pēc šīs tikšanās mēs visi – arī abu Latvijas skolu bērni – aizbraucām uz Lido Krastmalā paēst pusdienas, un katrs pats sev varēja izvēlēties ēdamo. Es atceros, ka es bez visa cita ēdu vēl zemenes ar putukrējumu, ķiploku grauzdiņus un šķiet arī karbonādi. Kad bijām kārtīgi paēduši, devāmies uz atrakcijām turpat Krastmalas Lido. Tad visi devās kuģa braucienā pa Daugavu. Vakarā devāmies visi uz Pulvertorni – Kara muzeju, kur bija atvadu balle. Tur bija īsti danči, pēc kuriem mēs atvadījāmies no abu skolu bērniem un pēdējo reizi staigājām kopā caur Vecrīgu uz Radi un Draugi viesnīcu. Tanī vakarā mēs ilgi palikām augšā, bija daudz par ko pārrunāt, jo bija mūsu pēdējais Sveika, Latvija! šīs grupas vakars.

IN: Vai jūs tikāties ar advokātu Kukaini?

LA: Jā. Kukaiņa kungs mums stāstīja, kā viņš no Amerikas nokļuvis Latvijā un kā tagad ir iedzīvojies. Viņš arī mūs mudināju braukt uz Latviju strādāt.

IN: Kā Tev patika Rundāles pils?

LA: Nu tur bija forši! Es tur nekad agrāk nebiju bijusi. Tajā dienā, kad tur bijām, bija slapjš, lietains; mēs gida pavadībā izstaigājām caur pili. Mums uz kurpēm bija jāvelk čības, lai pasargātu pils parketu. Tur arī bija jānopērk atļauja, lai varētu pils iekšpusē fotografēt. Samaksāja un saņēmām tādu uzlīmi, kas bija jāvalkā, lai zin, ka ir atļauja fotografēt. Mani visvairāk Rundālē iespaidoja rožu dārzs; es nebiju agrāk redzējusi tik skaisti izplānotu, tik lielu dārzu vienā vietā.

IN: Kā Tev patika Brigaderes muzejs?

LA: Tur mēs neiegājām, jo kad tur bijām, tur nelaimīgā kārtā tieši tad bija remonts. Muzeja direktore gan mūs sirsnīgi sagaidīja, izrādīja dārzu un izstāstīja par rakstnieci, bet pašā ēkā netikām iekšā. Pēc tam bijām Tērvetes dabas parkā, izstaigājām caur Pasaku mežu; redzējām koka skulptūriņas: Lutausi, Sprīdīti; sēnes, kukaiņus, tur satikām arī Raganu, kas lika mums mīklas minēt un mums bija jādzer viņas lielā katlā vārītā tēja – tāds dīvains, melns šķidrums un jāizpilda dažādi jocīgi uzdevumi...

IN: Jūs bijāt arī Āraišu ezerpilī; kādu iespaidu šī vieta uz Tevi atstāja?

LA: Bija dīvaini, bet interesanti. Mēs staigājām pa laipām virs ūdens uz saliņu. Visi gāja pa šauru taciņu garām mazām, mazām mājiņām. Bija jāpieliecas, lai varētu ieiet. Istabiņas bija ar zemes grīdu un kamīniem un visādiem seniem darba rīkiem. Bija arī gide – tautas tērpā ar basām kājām, – kas ļoti zinoši stāstīja par ezerpils atjaunošanu un seno iedzīvotāju dzīves veidu.

IN: Esot Latgalē, apciemojāt arī kādu keramiķi?

LA: Apciemojām keramiķi Antonu Ušpeli; viņi pavisam ir trīs brāļi – keramiķi; viens no kuriem tagad ir miris. Keramiķis izrādīja savu darbnīcu un darbus, parādīja cepli, kurā apdedzina savus darbus.

(Lija izsaiņo no Latvijas atvesto rūpīgi iepakotos Ušpeļa darinātos māla balodīšus un nodemonstrē, kā tie skan, kad to pūš. Tie skan tik maigi un skaiti – kā meža balodīšu dūdošana.)

IN: Ko vēl Latgalē apskatījāt?

LA: Mēs bijām uz Aglonas baziliku, kur mums gids izstāstīja par bazilikas vēsturi un šodienas darbību, un bazilikas remonta darbiem. Apskatījām arī apkārtni. Aizgājām uz svētavotu, no kura padzērāmies.

IN: Vai Tu iemācījies daudz jaunus vārdus vai teicienus latviešu valodā?

LA: Jā, daži no vārdiem bija: bende, dēles, drezīna, kļockas, sklandrauši.

IN: Par kādu tēmu bija Tavs sagatavotais referāts?

LA: Mana referāta tēma bija Dziesmu svētki un Mežaparka estrāde, un es to nolasīju Mežaparka Lielajā estrādē! Un tur mēs visi nodziedājām Bēdu manu, lielu bēdu. Skanēja ļoti skaisti, jo mēs bijām uzkāpuši estrādes pašā augšā.

IN: Kādas jaunas atziņas guvi no šī brauciena? Kas ir tās lietas, par kurām varētu teikt: jā, tas ir man ieguvums visam mūžam!

LA: Es esmu agrāk bijusi Latvijā, bet šajā braucienā, es jutu, ka man ir vēl vairāk nostiprinājusies sajūta, ka esmu latviete un ļoti mīlu Latviju.

Man visvairāk patika pie jūras: Liepāja, Ventspils un vispār būt jūras krastā. Kaut arī bija vējains, bija ļoti patīkami. Pie Cerību buras bijām, netālu no Jūrkalnes bija tā ir vieta, no kurienes latvieši bija devušies uz Zviedriju Otrā pasaules kara laikā, netālu no Ventspils.

No redzētām vietām vēl bija skaists Likteņdārza apciemojums; iestādījām tur baltegli, izdomājot katrs savu vēlējumu, kuru uzrakstījām uz kartiņas. Andreja Pumpura muzejā vadītāja mums lika tēlot dažādas lomas – Pumpura skolotāju, mācītāju un Pumpuru pašu. Bija tik daudz interesantu brīžu...

Mums laimējās būt zemeņu laikā. Mēs tās tik daudz ēdām; tās bija tik neticami garšīgas; pavisam savādākas nekā te, Austrālijā. Liepājas tirgū tās pārdeva kalniem; ceļmalā piestājām un pirkām no lauku tantiņām: pirkām un ēdām daudz.

Katras brauciena dienas vakarā bija kopīgas pārrunas par tanī dienā redzēto, piedzīvoto; katram bija sava dienasgrāmata, kurā pierakstīja savus iespaidus. Es katru vakaru pierakstīju savas atziņas.

IN: Vai Tev kas neparasts palicis atmiņā?

LA: Tāda neparasta lieta man šķita, ka visa brauciena laikā, visās vietās, visur bija kaķi.

IN: Vai šis brauciens bija to vērts? Vai Tu to ieteiktu saviem vidusskolas biedriem?

LA: Jā! Noteikti! Šajā braucienā var iemācīties daudz, ļoti daudz! Tas bija brīnišķīgi! Un es ļoti novērtēju, ka mūsu latviešu sabiedrība atbalsta skolēnus šajos braucienos. Tas man bijis neaizmirstams brauciens! Latvija ir tik skaista!

IN: Mīļš paldies Tev, Lija, par stāstījumu!

Klausoties Lijas stāstu, man atkal prātā pirms diviem gadiem – 2010. gadā, kad Melburnas Daugavas skolas skolotāja Valda Jefimova atgriezusies no šāda brauciena, kurā pavadīja skolēnus no Melburnas, teica: „Vecāki, veiciniet, lai jūsu bērni piedalās šādā braucienā!“ Arī es pievienojos viņas vēlējumam.

Ilze Nāgela

Sveika, Latvija!

Nu sveika, Latvija mīļā,
Cik labi, ka satiekamies,
Pēc ilgi sapņotā sapņa,
Kas beidzot ir piepildījies.

Mēs mazbērni Tavi šeit esam,
Tevi satikt mums visiem ir prieks,
No aizjūras sveicienus nesam
No tiem, kas tur palikušies.

Nu paši varam mēs skatīt,
Ko skolā mums mācīja kāds,
Ko grāmatās varējām lasīt,
Kas dziesmās tika apdziedāts.

Nu sveika, Latvijā mīļā,
Lai sarga Tevi Laima un Dievs,
Mēs prombraucot visi Tev solam,
Mēs noteikti satiksimies.

Alberts Legzdiņš