Sapņi bez robežām

Palielināt / Enlarge

Sēž no kreisās: Vija Spoģe-Erdmane (dekoratore), Linda Ozere, Kārlis Gulbergs (režisors). Stāv: Andra Rone (sufliere), Iveta Rone, Andris Kariks, Pēteris Erdmanis (dekorators), Jānis Čečiņš. FOTO Ojārs Greste.

Anšlava Eglīša „Pēc kaut kā cēla, nezināma“ – SLT iestudējums Kārļa Gulberga režijā. Sidnejas izrādes 1. un 2. decembrī. AL54KD izrāde 27. decembrī Adelaidē.

Atzīšos, ka Sidnejas Latviešu teātra (SLT) izrādi 2. decembrī apņēmos noskatīties ar pilnīgi naivām acīm. Zināju tikai, ka citi Anšlava Eglīša darbi ir ļoti patikuši un ka luga sacerēta Amerikā. Lai savu naivumu saglabātu, biju rūpīgi izvairījusies lugas tekstu, jeb ko citu par to lasīt. Pat Kārlas Jaudzemas un Lijas Andersones jauko, gaidu un sajūsmas pilno vēstuli (Laikraksts Latvietis Nr. 227 ) izlasīju tikai tad, kad šī recenzija jau bija prātā sastādīta.

Grūti būtu atrast kodolīgāku lugas satura kopsavilkumu kā to, ko jaunās Melburnas Latviešu vidusskolas (MLV) audzēknes tur piedāvā. Nemēģināšu to pārspēt un zinu, ka latviešu teātra cienītājiem Eglīša darbs būs labi pazīstams. Nezinu tikai vai Jānis Grava (apm. 50-gadnieks pēc mana aprēķina) apzīmējams kā „vecs vīrs“. Bēdīgs arī viņš varbūt tieši nav, jo dzīvo ar neizdzēšamu cerību. Bet citādi, meiteņu rakstītais ir nevainojams.

Priekškaram atveroties, SLT izrāde atklāj praktisku, banālu motorviesnīcas biroju. Viss skatuves priekšplānā pasniedz ticamu Kalifornijas ambianci 1960tos gados. Bet tālāk ir koki, kas šai ambiancei tieši nepieder. Ko pamazām saprotam, ir, ka aiz ASV motorviesnīcas reālajām robežām stāv tālā Latvija ar visām lugas raksturu atmiņām un jaunības cerībām. Šo saistošo tēmu ietvaru SLT dekorācijās bija uzbūruši Vija Spoģe-Erdmane un Pēteris Erdmanis.

Eglīša lugas varoņi – jo šeit tie ir četri – sapņo, gaida, cer, meklē vai atsakās pārmērīgi cerēt un gaidīt. Pēdējā kategorijā visspilgtāk ietilpst Džonsona kundze (Linda Ozere). Kā viņa, latviete, no riskantiem dzīves sākumiem kļuvusi pie četru motorviesnīcu bagātības Kalifornijā, ir noslēpums, kas pataupīts lugas noslēgumam.

Nākošais pret-sapņu līmenī šķiet viņas Dienvidrivjēras motorviesnīcas vadītājs Kaspars Zivtiņš (Andris Kariks). Latvijā zaudējis kāroto meiteni, tagad viņš kāro tikai praktisku laimi – dzīves apmierinātību ar bagātu sievu.

Drusku citā pakāpē ir Sofija Grava (Iveta Rone). Sen laulāta piecu bērnu māte, jaunībā viņa tomēr cerēja uz kaut ko skaistu, nezināmu, iegūstamu varbūt caur pašas sasniegumiem, varbūt caur laimīgu mīlestību. Tagad, jaunajā pēckara pasaulē viņa strādā kā aptīrītāja un cīnās pie sajēgas paturēt savu laulāto draugu. Un šinī laulātajā draugā mēs sastopam visu meklētāju un sapņotāju prototipu.

Cik tālu Jānis Grava (Jāņis Čečiņš) uzskatāms kā citu laimes grāvējs, cik tālu kā rosinātājs uz jaunu cerību, cik tālu kā iedomu upuris, Eglītis atļauj katram skatītājam pašam atrisināt. Ir iespējams, protams, viņā arī redzēt visu mākslas kalpu atspulgu. Jo ko citu šie mākslas kalpi mūžu ilgi dara, kā cenšas vārdos jeb krāsās sagūstīt savas radošās iedvesmas ideālās formas – atrast savu Brauna kundzi? Kā Šekspīrs paskaidro – dzejnieks, mīlētājs un trakais ir visi vienā piegriezumā.

Dramatiskajā struktūrā ir daži sīki, neveikli brīži. Viens farsisks pārpratums darbību īsi novirza plašākā komēdijas ceļā, bet no šī virziena luga drīz atsakās: šeit taču ir stāsts par mīlestību, ne komēdija par mīlestību.

Kopš uz skatuves darbojas tikai četri raksturi, lugas centrālā atklāsme arī nenāk kā pārsteigums. Eglīša īstais vilinājums ir soļi, kas ved uz šo atklāsmi un – vēl saistošāk – šīs atklāsmes neparedzamās sekas. Ja lugai iztrūkst skaistās mistikas, kas Ferdinandā un Sibilā tik iejūtīgi apstiprina eiropiešu saites ar sava kontinenta vēsturi un kultūru, toties varam ņemt baudu Eglīša ironiskajos ieskatos cilvēku ilgās un izvēlēs.

Kārļa Gulberga spēcīgajā ansamblī vāja tēlojuma nebija. Katram raksturam Eglītis ir arī devis savu āriju – t.i., iespēju virtuozi spīdēt skatuves centrā. Visplašākās iespējas ir liktenīgā brīža dalībniekiem biedrības namā, kad Jānis Grava iekrīt savā apburtajā mīlestības tīklā, kur Eglīša humors pasvītro dalītos vērienus. Ko Jānis Grava redzējis kā dievieti zeltainā plīvurā un ar samtainām acīm, Sofija ir bijusi tikai plika pasaules staigātāja bezkaunīgi īsos brunčos. Ja no visiem labajiem tēlojumiem kaut kas jāizvēlas kā izcilus, tad to pasniedza Iveta Rone šeit – Sofijas atstāstījumā.

Kopš luga paļaujas daudz vairāk uz vārdiem nekā uz darbību, aktieru spējas pagarināti un pārliecinoši uzklausīt citus arī tika pārbaudītas. Arī šo, teiksim radošo klausīšanos katrs ansamblī veica ar uzslavu. Ekstrā lauri tomēr pienākas Jāņa Čečiņa transam līdzīgajam sastingumam, lugas kāpinājuma atklāsmē klausoties.

Kārļa Gulberga režija demonstrēja visu viņa eleganto rūpību Eglīša darba izpratnē. No mūzikas ieskaņojuma (Voldis Kains) līdz niansētajiem sīkumiem saspēlē un skatuves iekārtā, viss bija savā vietā. Mūziku pasniedza Viktorija Mačēna (klavieres), Vēsma Putniņa (vijole), Kaija Upeniece (čells) un Andrejs Mačēns (balss).

Skatuves iespaidam daudz dāvāja sakumā minētās Vijas Spoģes-Ērdmanes un Pētera Erdmaņa dekorācijas. Ceru tikai, ka tās aizceļoja visā pilnībā arī uz Adelaidi. Izrādes asistents bija Ojārs Greste un gaismas pārzināja Gints Kārkliņš. Sufliere (šeit paaugstināta teksta asistentē) bija Andra Rone.

Tā, gaišās MLV skolnieces, patiktos domāt, ka nejutāties vīlušās SLT izrādes pasniegtos raksturos, bet kļuvāt iedvesmotas jaunā sajūsmā pret latviešu teātri. Būtu jauki kaut kad to uzzināt!

Inta Rodžersa (Rogers), Sidnejā
Laikrakstam „Latvietis“