Valsts svētki Minsterē

Palielināt / Enlarge

Karogi Minsteres Latviešu centra pagalmā. FOTO Viktors Kangeris.

Palielināt / Enlarge

Latviešu Kopības Vācijā valdes priekšsēdis Nīls Ebdens. FOTO Maira Valdmane.

Palielināt / Enlarge

Krišjānis Kariņš sniedz uzrunu. FOTO Viktors Kangeris.

Palielināt / Enlarge

Valsts svētku sarīkojuma dalībnieki.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Igo Fomins, Ēriks Upenieks. FOTO Maira Valdmane.

Palielināt / Enlarge

Igo Fomins. FOTO Maira Valdmane.

Palielināt / Enlarge

Minsteres latviešu deju kopa MiLaDeKo. FOTO Maira Valdmane.

Palielināt / Enlarge

Spēlē Aiga Ķīsele. FOTO Maira Valdmane.

Bērnu sveiciens Latvijai. FOTO Inga Pētersone.

2012. gada 18. novembris. Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Latviešu Centrs Minsterē. Svētdiena. Bet šī svētdiena bija īpaša, jo Latviešu Kopība Vācijā, sadarbībā ar Latviešu Centru Minsterē (LCM), aicināja ikvienu uz kopīgu Latvijas Valsts svētku atzīmēšanu.

18. novembra pēcpusdiena LCM izcēlās ne vien ar plīvojošiem sarkanbaltsarkaniem karogiem un uzrakstu LATVIJA, bet arī ar neierastu cilvēku burzmu un aktivitāti LCM teritorijā. Tik lielu cilvēku skaitu vienkopus iepriekš nav izdevies savākt; Latvijas Valsts svētkus atzīmēt bija ieradušies apmēram 280 cilvēki. Un nav nekāds brīnums, jo šoreiz šeit latviešus Minsterē uzrunāja Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, bet vēlāk ar dziesmām un dzejoļiem priecēja arī Latvijā labi pazīstamais mākslinieks Igo Fomins.

Svētki iesākās ar Laimas Urdzes uzrunu, kas bija Svētbrīdis; viņa aicināja visus klātesošos padomāt par mīlestību, kas ir mūžīga, kas dod spēku, kas veicina kopības sajūtu un palīdz veidot cienījamu sabiedrību un valsti. Pēc tam visi kopīgi dziedāja dziesmu Dievs, sargi mūsu tēvu zemi.

Sarīkojuma dalībniekus Minsterē uzrunāja Latviešu Kopības Vācijā valdes priekšsēdis Nīls Ebdens. Viņš iepazīstināja tautu ar LKV darbību un panākumiem, kā arī ziņoja par jumta organizācijas PBLA (Pasaules Brīvo latviešu apvienības) balvu 2012. gadā, kuru saņēma Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs; tā viņam piešķirta par nenogurstošu, pašaizliedzīgu darbu Latvijas Okupācijas muzejā.

Tika minēta arī Andra Kadeģa atmiņu un liecību grāmata Izrakteņi, par kuru viņš ir saņēmis Goda diplomu. Andra Kadeģa mūžs bija cieši saistīts arī ar Latviešu Centru Minsterē, bet pirms dažiem mēnešiem viņš aizgāja mūžībā, atstājot ne vien gaišas atmiņas, bet nu arī vienu no neparastākajām memuāru grāmatām, kura tika novērtēta. Goda diplomu saņēma arī Liene Lauska par darbu Pēteris Ērmanis und Jānis Jaunsudrabiņš: Die soziale und kulturelle Integration lettischer Schriftsteller in Lettland und im deutschen Exil. Savā pētījumā viņa ir izmantojusi arī LCM telpās esošās piemiņas istabas. PBLA Krišjāņa Baronu prēmiju saņēma mūziķe Andra Dārziņa par ierakstu Latvian Impressions un par latviešu mūzikas popularizēšanu. Nīls Ebdens arī pateicās visiem, kas bija pielikuši roku šī sarīkojuma tapšanā, it īpaši Zuzei Krēsliņai-Silai.

Laikam kā nozīmīgāko sarīkojuma daļu varētu atzīmēt Eiropas Parlamenta deputāta Krišjāņa Kariņa uzrunu. Kādreiz arī viņš ir bijis MLĢ (Minsteres Latviešu ģimnāzijas) skolēns. Varēja arī manīt, ka viņam šī vieta tomēr ir īpaša. Savas runas sākumā viņš aicināja visus uz klusuma brīdi par godu Andrim Kadeģim. Viņš sveica latviešu tautu Latvijas 94. dzimšanas dienā un atzīmēja, ka reiz šī diena bija drīzāk sēru diena nevis svētki. Bet šogad šī svētku sajūta patiesi ir, arī LCM telpās, un arī vizuālie simboli to apliecina, tādi kā sarkanbaltsarkanā lente pie krūtīm gandrīz ikvienam svētku dalībniekam. Kariņa kungs mēģināja rosināt tautu lepoties par to, cik tomēr svarīgi ir tas, ka Latvijai ir gan sava teritorija, gan tauta, gan valoda; viņš teica, ka mums jānovērtē tas, ka esam maza, bet priviliģēta tauta, un tas raisīja aplausus zālē.

Runājot par krīzi un emigrāciju, deputāta kungs minēja procentuālo izteiksmi. Viņš norādīja, ka ārzemēs dzīvojošo latviešu skaits ir apmēram 10-20% no visu latviešu kopskaita, kas tad arī ir rezultāts sarežģītajai ekonomiskajai situācijai Latvijas valstī. Kariņa kungs sacīja, ka pēdējā laikā Latvijā tomēr ir vērojama dzīves līmeņa augšupeja, bet kā izteiktāko problēmu šobrīd viņš saskata demogrāfisko situāciju, Latvija paliek iztukšota. Viņš arī norādīja, ka šī problēma ir risināma jau šovakar, un Vācijā dzimušo bērnu skaitu viņš labprāt vēlreiz uzzinātu pēc deviņiem mēnešiem... Tas atkal radīja aplausu un smieklu šalti zālē. Kariņa kungs aicināja vecākus dot iespēju saviem bērniem mācīties un zināt latviešu valodu.

Bet laikam nevarētu deputāta kunga runu vērtēt viennozīmīgi, jo katrs runā saklausīja to, kas visvairāk sāp un uztrauc. Kad tika apspriests un salīdzināts labklājības līmenis Latvijā un Vācijā, zālē arī izskanēja daži skaļāki neapmierinātības izsaucieni. Ne visi piekrita deputāta kunga viedoklim, ka tikai paši varam veicināt labklājību; tauta, protams, sagaida arī valsts atbalstu... Kariņa kungs vēlreiz atgādināja, ka visi latvieši ir daļa no Latvijas tautas, ka visiem ir pienākums piedalīties valsts attīstības veicināšanā, jātur latvieša garu dzīvu, jālepojas par savu tautu, atrodoties jebkurā pasaules valstī. Tālāk sekoja Latvijas himna Dievs, svētī Latviju, kuru dziedāja pati tauta klavierspēles pavadījumā.

Pēc tam LCM zāli piepildīja mākslinieka Igo Fomina balss un mūziķa Ērika Upenieka ģitārspēle. Koncertā tika dziedātas gan jau sen pazīstamās dziesmas, gan arī jaunās. Tauta līgojās gan lēnākos ritmos, gan straujākos, kaut arī lielākā daļa tomēr bija tikusi pie sēdvietas, beigās visi stāvēja kājās un aplaudēja, un nelaida Igo prom no skatuves. Un tad atkal ir piedzīvots tāds brīdis, kad tauta spēj būt tik vienota, kāda tā ir pavisam reti, arī tad, ja šis vienojošais elements ir tikai sen pazīstama melodija, kas skan tāpat kā Latvijā, bet reizē tik savādi un smeldzīgi...

Pēc Igo Fomina uzstāšanās tautai nācās nedaudz sarauties, jo nu savas dejas gribēja rādīt MiLaDeKo (Minsteres latviešu deju kopa). Nerimstoši aplausi pavadīja pašdarbnieku uzstāšanos, smaids rotāja gan pašu mākslinieku, gan skatītāju sejas. MiLaDeKo ir deju kolektīvs, kas ir spējis augt un attīstīties samērā ātri, un – kas ir svarīgi – to darbina vien pašu iniciatīva un gribasspēks. Kopa ar tās vadītāju Inesi Eltavilu (El Tawil) priekšgalā aicina pievienoties savam pulciņam ikvienu dejot gribētāju, īpaši gaidīti ir vīriešu kārtas pārstāvji.

Un arī ar to viss vēl nebeidzās. Visi tika aicināti uz iepriekš sagatavotām uzkodām – gan sāļākām, gan saldākām, darbojās arī bufete. Ļaudis varēja parunāt, padziedāt, padejot, nedaudz atpūsties no ikdienas rūpēm un runāt dzimtajā valodā, tomēr pienākuma apziņa, ka nākošajā dienā ir jādodas uz darbu, lika lielākajai daļai izklīst jau samērā ātri. Izturīgākie vēl ilgi neļāva dzist gaismai LCM telpās un traucēja namziņa miegam, bet tā mēdz notikt, ja tiek svinēta 94. dzimšanas diena...

Daudz laimes, Latvija!

Dace Saveiko
Latviešu Centra Minsterē Erasmus stipendijas praktikante
Laikrakstam „Latvietis“