Ardievas Fricim Vārpiņam

Fricis Vārpiņš.
4.04.1915. - 5.10.2012.

Fricis piedzima 1915. gadā 4. aprīlī Mersragā, īsi pirms uzliesmoja Pirmais pasaules karš – viņš bija piektais un jaunākais dēls Annai un Jānim Vārpiņiem. Fricim bija divas māsas un trīs brāļi. Zelma bija vecākā un Vilma jaunākā. Brāļi bija Edvards, Ādolfs un Žanis. Viņa tēvs dienēja Latvijas armijā Pirmā pasaules kara laikā. Pēc kara viņam piešķīra zemi un meža gabalu, kopā 50 ha. Viņi darbojās saimniekošanā un celtniecībā. Uz zemes nebija mājokļa – un tā 1920. gadā viņi uzcēla būvi, kas vēlāk palika par vistas māju. Ar šo vietu dalījās 10 cilvēki: vecāki, divi vecvecāki, tante un bērni. Gultas vienā rindā viena otrai blakus; varu tikai iedomāties, cik grūti bija pārziemojot. Pēc gada uzcēla māju un citas celtnes, un tā lēnām dzīve uzlabojās.

Fricis jau no agriem gadiem strādāja tēvam līdzās saimniecība un celtniecībā. Fricis bija ļoti aktīvs, viņam patika sportot, sevišķi slēpot. Viņš mīlēja dzīvniekus, visvairāk zirgus. Fricis nebija nekāds eņģelis un kopā ar brāļiem pastrādāja visādus nedarbiņus, kāds no viņiem vienmēr tika turēts aizdomās.

Iesaukšana armijā deva Fricim pirmo iespaidu par militāro dzīvi. Viņu aizsūtīja 6 mēnešus uz militāro apmācību. Sākumā bija grūti pierast pie militārās disciplīnas un stingrās kārtības, bet pēc 6 mēnešiem viņam iepatikās. Viņam patika kārtība un disciplīna. Kādu laiku Fricis vēl strādāja kopā ar tēvu, bet tā kā viņiem nesaskanēja domas, viņš gudroja, ko darīt tālāk. Viņš izvēlējās dienēt armijā.

Pēc krievu okupācijas situācija mainījās, Fricis uzzināja, ka viņa vārds ir izsūtāmo sarakstā. Viņš aizmuka uz Liepāju un strādāja kādā fabrikā. Tad sākās vācu okupācija, viņš iestājās Latviešu leģionā, viņu aizsūtīja uz Ļeņingrades fronti, kuru viņš pārcieta. 2 gadus pēc tam viņš skolojās tālāk līdz 1944. gadam, tika apmācīts un ieguva oficiera leitnanta grādu, tad apmācīja pats. Viņš pavadīja laiku Vācijā un Austrijā, tālu no frontes. Uz kara beigām tomēr tika aizsūtīts uz fronti, kur tika ļoti bīstami ievainots; uzbrukumam atkal tuvojoties, ārsti gribēja Frici atstāt lazaretē, jo bija smagi ievainots. Bet Fricis parādīja, ka ar visiem spēkiem var piecelties. Fricis pārdzīvoja II pasaules karu, ilgi veseļojās slimnīcās. Sekoja pēckara laiks, gūstekņa nometne un pēc tam dīpīšu nometne. Viņš satika Leokārdiju un viņas meitiņu Astrīdu. 1948. gadā viņi salaulājās, un jau gadu vēlāk – 1949. gadā visi un mazais Andris dodas uz Austrāliju. Pirmos divus gadus viņi pavada Nortamā (Northam). 1950. gadā piedzimst Benita. Ģimene pārvācās uz Pertu. Fricis nodarbojas būvniecībā. 1955. gadā piedzima Juris. Fricis strādāja daudz prom no mājām uz laukiem.

Viņš bija aktīvs latviešu sabiedrībā un organizācijās, palīdzēja pie Latviešu centra būves.

Fricis bija ļoti lepns uz savu ģimeni, zināja katru dzimšanas dienu un ko kurš dara, visiem palīdzēja.

Fricim 9 mazbērni un divi mazmazbērni.

Pēdējie gadi viņam bija grūti, tomēr abi kopā ar Leokārdiju turējās. Fricis mira 5. oktobrī 2012. gadā. ■