Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Šonedēļ Rīgā notiek Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) gadskārtējā valdes sēde. Tāpat kā pirms gada, sēdes svinīgajā atklāšanā piedalās gan Latvijas Valsts prezidents, gan ministru prezidents. Tātad var secināt, ka Latvijas valsts vēl uzskata šo 1956. gadā dibināto organizāciju par zīmīgu. Brīvās pasaules latviešu apvienību (kāds bija PBLA oriģinālais nosaukums) izveidoja atsevišķas trimdas latviešu jumta organizācijas – Latvijas atbrīvošanas komitejas Eiropas centrs (LAK-EC), Amerikas latviešu apvienība (ALA) un Latviešu apvienība Austrālijā (LAA), vēlāk pievienojoties Latviešu nacionālai apvienība Kanādā (LNAK) un Latviešu apvienībai Brazīlijā.

Ja agrāk organizācijas darbs bija lielā mērā vērsts uz tā sauktā Brīvā pasaulē dzīvojošiem latviešiem un mītnes zemju valdībām, tad kopš Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas PBLA darbība notiek arī Latvijā. Tas izpaužas divos veidos – tiešā finansiālā atbalstā un darbībā ar Latvijas valsts iestādēm un valdību gan sniedzot padomus, gan aģitējot atsevišķos jautājumos.

Latvietim, kurš pavadījis lielāku laiku ārpus Latvijas, būs savādāks un varbūt svaigāks skats uz vairākām lietām, kas Latvijā liekas pašsaprotamas vai nekontroversiālas. Un ne tikai politikā.

Tāpēc vēl jo nelietderīgāks liekas prezidenta Andra Bērziņa šodien teiktais PBLA sanāksmes atklāšanā, kad viņš atkārtoja savu agrāko tēzi, ka jaunajam Satversmes Aizsardzības biroja vadītājam jābūt tādam cilvēkam, kas „šajā valstī ir pavadījis pietiekami lielu savas dzīves daļu...“ It kā paskaidrojumā prezidents teica: „Mēs it kā labi orientējamies uz ārpusi, bet mēs nespējam atklāt problēmas iekšienē.“. Tieši tā! Jūs nespējat atklāt problēmas iekšienē, jo jums trūkst svaigs, neatkarīgs skats.

Kopīgie spēki vienmēr noderēs. Ar lielo latviešu skaitu, kas pēdējos gados izbraucis uz ārzemēm darba meklējumos, svarīgu lomu Latvijas nākotnei spēlē ārzemju latviešu skolas. Šo skolu uzdevums ir trīskāršs – pirmkārt, uzturēt latviešu valodas zināšanas; otrkārt, mācīt vispārīgās zināšanas par Latviju un, treškārt, veicināt emocionālo saiti un piederības sajūtu Latvijai. Diasporas skolu jautājumā sadarbojas PBLA un LR Izglītības un zinātnes ministrija.

Atgriežoties pie jautājuma – kas tad ir pasaules brīvais latvietis? Vai mūsu tautas piederīgais var jebkad justies brīvs, kamēr nav atrisinātas mūsu valsts iekšējās un ārējās apdraudētības problēmas? Latvijā strādājošs psihoterapeits man reiz teica, ka Latvijā tieši latviešiem ir daudz lielākas psiholoģiskas problēmas nekā cittautiešiem.

Šīs problēmas nevaram atrisināt, vienkārši bēgot uz citām zemēm. Tās tikai atliekam uz vēlāku laiku. Nedrīkstam tās arī noklusēt, ar lielu līkumu skolas programmās apejot mūsu nesenās un arī senās vēstures ietekmi uz mūsu kopīgo psihi. Vēsture nav tikai faktu apkopojums, bet sapratne par to, kas mūs ir veidojis.

Jāsaka skaidri, kāpēc mēs esam tādi, kādi mēs esam, un tikai tad varēsim kļūt patiešām brīvi pasaules latvieši. Saprazdami, ka katrs no mums ir sava veida iznākums no mūsu kopīgās vēstures, mēs arī sapratīsim, ka mums jāstrādā kopā katram ar savu atšķirīgo devumu, lai īstenotu Raiņa ieceri:

Brīvā Latve topi, audzi
Līdz ar brīvo tautu draudzi!

GN
2012. g. 24. okt.