Alberts Spoģis

Palielināt / Enlarge

Ap galdu:  Alberts Spoģis, Marija Spoģe, Aija Ebdene, Lilija Tenhagena. FOTO Roberts Spoģis.

Svētdienas, 30. septembra rīts Latviešu centra Minsterē (LCM) telpās ienāca ne tikvien kā saulains svētdienas rīts ar Pļaujas svētku dievkalpojuma dziesmām, bet godāts tika arī Alberts Spoģis – latviešu dzejnieks, prozaiķis un publicists, aktīvs sabiedriskais darbinieks, kā atzīmēja Aija Ebdene: ...ne vien Latvietis ar lielo L, bet arī latgalietis.

Un nevar nepiekrist, jo viņa grāmatu galdiņu rotāja vairākas vecākas un ne tik vecas grāmatas – gan tās, kuras viņš pats sarakstījis, gan arī, piemēram, tāds sociologa Pētera Zeiles darbs, kas ir vairāk nekā 60 lappušu apmērā, kur nosauktas Spoģa kunga publikācijas. Pats A. Spoģis gan atzinās, ka pašam vien nācies visu rūpīgi krāt un tad skaitīt, bet tas tikai padara viņu nozīmīgāku mūsu acīs. Viņam ir izdoti 6 dzejoļu krājumi, no kuriem puse ir latgaliešu valodā.

Dažas rindas no A. Spoģa daiļrades arī nolasīja draudzes valdes pārstāve Lilija Tenhāgena, kopīgiem spēkiem tika nodziedāta arī latgaliešu tautasdziesma Zīdi, zīdi, rudzu vōrpa. Nozīmīgākos mirkļus Spoģa kunga dzīvē un viņa nopelnus īsumā arī pastāstīja Aija Ebdene, pasniedza goda rakstu, pie krūtīm piesprauda Daugavas Vanagu zelta nozīmīti, cieši skāva un sacīja: Albert, Tu jau zini, ka esi man brālis!

Un nevarēja nemanīt sirsnīgo atmosfēru, kas valdīja. Cilvēks var zaudēt roku, kā tas ir noticis ar Spoģa kungu kara laikā, bet, kā sacīja prāvests Klāvs Bērziņš: svarīgākais ir nezaudēt cilvēcību. Un varbūt tie ir nozīmīgākie vārdi, kurus var veltīt cilvēkam, kura mūžs ir notikumiem pārbagāts.

A. Spoģis 9. oktobrī svinēs savu 88. dzimšanas dienu, un varbūt ne velti skaitlis ir tik īpašs un simbolisks, bezgalīgi daudz var stāstīt par viņa dzīves gaitām, A. Ebdene teica, ka varbūt vajadzētu veselu gadu...

Ar apskaužamu dedzību un enerģiju pats Spoģa kungs dalījās ar piedzīvoto un pārdzīvoto, īpaši dziļi un spilgti atmiņā iespiežas viņa stāsts par to, kā viņam nācies turēt, varētu pat teikt – nest, savu ievainoto roku, paša spēkiem vajadzēja likt žņaugu, lai varētu kaut cik paiet un nokļūt tuvākajā medpunktā, līdz kuram bija jāiet vēl vairākas stundas, ciešot nežēlīgās sāpes...

Tie laiki ir palikuši kā spilgtas, bieži vien sāpīgas atmiņas, kas nezudīs, bet A. Spoģis noteikti var būt lepns un pilnībā laimīgs, ka blakus vēl ir draugi, radi, paziņas, ciemiņi un pat dzīvesbiedres Marijas smaids vēl ir klātesošs.

Tad šoreiz apsveikuma un suminājuma vārdi ir adresēti tieši šim lieliskajam un sirsnīgajam latvietim Vācijā – Albertam Spoģim.

Dace Saveiko
Erasmus praktikante Latviešu Centrā Minsterē no Daugavpils universitātes
Laikrakstam „Latvietis“