Interesants ieskats par Latvijas neatkarībām

Palielināt / Enlarge

No kreisās: LAAJ vicepriekšsēdis Kanberā Juris Jakovics, Izabella un Aleksandrs Gāršas, KLB priekšnieks Ēriks Ingevics. FOTO Imants Skrīveris.

Šī gada 22. septembrī, Kanberas Latviešu biedrības (KLB) rīkotajā saietā, Imanuela baznīcas zālē Lyons, viesojās pazīstamais latviešu sabiedriskais darbinieks, melburnietis Aleksandrs Gārša ar referātu – Kad Latvija bija neatkarīga?

Pievērsīšos tikai referenta Gāršas galvenajam uzskatam, ka pēc viņa domām, Latvija jau ir bijusi neatkarīga valsts.

Referātu ievadot, Gārša uzsver, ka ir daudz un dažādas definīcijas jēdzienam – neatkarīga valsts. Šodienas moderno uzskatu par valsts neatkarību, de jure un de facto nevar attiecināt uz pagājušiem vēstures posmiem.

Savu stāstījumu viņš uzsāk ar 13. gs., kad vācu Zobenbrāļu ordenis iebrūk Latvijā un izbeidz atsevišķu latviešu cilšu neatkarību. Un šeit Gārša saka:... Tās bija latviešu priekšteču valstu neatkarības beigas – kā praktiskās, tā teorētiskās. Bet vai tās bija Latvijas teritorijas neatkarības beigas? Pēc manām domām – nē.

Un šis ir tas pavediens – teritorija un pamattauta, par kuru Gārša risina savu tēmu. Gārša arī atgādina, ka tajā vēstures posmā nebija neparasts, ka valsts vadībā ir cittautieši. Kā piemēru viņš min Krieviju un tās valdnieci slaveno vācieti – Katrīnu Lielo, Anglijas galmu u.c.

Jau neatkarīgu latviešu un igauņu valsti referents saredz Livonijas laikos un to pierāda ar salīdzinājumiem ar citām tā laika Eiropas valstīm.

Bet Kurzemes hercogisti pēc cilšu valstīm un Livonijas viņš uzskata par ...svarīgāko un ilgstošāko neatkarīgo valsti Latvijas teritorijā.

Šo domu viņš pamato ar sekojošo:

1) Kurzemes hercogs bija Polijas karaļa vasalis, bet tas tajos laikos nenozīmēja, ka šāda vasaļvalsts nebija neatkarīga. 2) Kurzemes hercogiste rīkojās kā neatkarīga valsts, slēdzot starptautiskus līgumus ar citām Eiropas valstīm, un šīs valstis uzskata Kurzemes hercogisti kā neatkarīgu valsti. 3) Tā deklarē savu neitralitāti Polijas karos ar krieviem un zviedriem. 4) Tās teritorija aptver tagadējo Kurzemi un Zemgali. 5) Tā iegūst kolonijas – Gambiju un Tobago. 6) Hercoga Jēkaba laikā vienu posmu tās flote ir lielākā Baltijas jūrā. 7) Tās iedzīvotāji ir lielais vairums latvieši, ne tikvien zemnieki, bet arī tās jūrnieki, karavīri un amatnieki.

Vēl Gārša arī piemin tās kulturālo uzplaukumu – pilis Jelgavā un Rundālē.

1795. gadā, nonākot Krievijas cara virskundzībā, Kurzeme zaudē savu neatkarīgo, valstisko eksistenci.

Referāta turpinājumā Gārša apskata nākamos divus Latvijas valsts neatkarības posmus (1918. gadā un 1991. gadā deklarēto Latvijas Valsts neatkarību.) un plaši iztirzā ar tiem saistītās problēmas.

Referāta beigās pacēlās ļoti dzīvas debates, kurās tika izteikti dažādi uzskati par to, kad Latvija bija īsti neatkarīga.

Ja pieņem referenta pamatojumu, ka teritorija un pamattauta ir priekšnosacījums valsts eksistencei, tad jāpiekrīt viņa domai par Latvijas neatkarību minētajā vēstures posmā – Livonijas un Kurzemes hercogistes laikā.

Saieta noslēgumā visi pakavējās pie kafijas un uzkodām.

Skaidrīte Dariusa
Laikrakstam „Latvietis“