„Tīra jūra vieno“ – (3)

Palielināt / Enlarge

Pa ceļam no Carnikavas uz Lilasti. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Palielināt / Enlarge

Ceļš uz jūru. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Palielināt / Enlarge

Jūras mala ap Ķurmragu. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Palielināt / Enlarge

Mūsu karogs pie Kutkāju naktsmītnes. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Palielināt / Enlarge

Nākošais rīts. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Palielināt / Enlarge

Ejam Salacgrīvas virzienā. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Palielināt / Enlarge

Izvēlēties ceļu. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Palielināt / Enlarge

Sākas aļģes. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Palielināt / Enlarge

Atspulgi. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Noslēgums. Sākums LL209 un LL211

Tīra jūra vieno iet tālāk, bet es sēžu Rīgā un domāju par jūru, par manējiem. (Re, kā es saku: manējie! Šajās nedēļās viņi patiesi par tādiem kļuvuši!)

Gājēji dodas tālāk uz Roju, Mērsragu, Enguri, Ragaciemu uz Dubultiem un Lielupi.

Kā vēlāk sarunās uzzināju, visnepatīkamākā gājiena daļa bijusi starp Mērsragu un Klapkalnciemu, īpaši uzsverot Engures daļu, kā pilnīgi nebaudāmu sastāvējušos aļģu dēļ. Pie Ragaciema jūra jau atkal tīrāka. Patlaban, kad šo rakstu, mani gājēji ir Ragaciemā.

Esmu nesen tur ciemojusies pie draugiem, bet mana ciešā un būtiskā saikne ar šo vietu saistās ar septiņdesmito gadu sākumu. Toreiz tas vēl bija īsts zvejnieku ciems, kas dzīvoja savu laiku laikos pierasto darba dzīvi. Es mācījos Mākslas Akadēmijas piektajā kursā un īrēju istabu mājiņā pie jūras. Tāda vieta bija tieši tas, par ko sapņoju savās jaunības ilūzijās: no rīta, pieceļoties gultā sēdus, redzēt jūru, dzirdēt kaijas, pa atvērto logu sajust jūras sāļā gaisa smaržu. Tur nodzīvoju divus brīnišķus pavasarus, no marta līdz jūnija vidum. Visu stipendiju tērēju, lai samaksātu ceļu uz Rīgu un atpakaļ, kā arī nelielo īres maksu. Toreiz ēdnīcās maize bija par brīvu, par lētu naudu varēja dabūt sīpolus un tomātu mērci, tā, ka bada nāve nedraudēja.

Ragaciema periods pārklājies ar citām dzīves lappusēm, bet, pašķetinot laiku atpakaļ, redzu, cik nozīmīgs tas bijis. Atceros, kā ciemos brauca mana studiju biedrene Inta Celmiņa – tagad viena no spožākajām latviešu gleznotājām. Gājām studijās, gleznojām laika un vēju ārdītās tīklu būdas un laivas, žāvēšanai izliktos zvejas tīklus, kas tik skaistos toņos saspēlējās ar jūras un smilšu krāsām. Reiz Inta ilgi mēģinājusi atrast risinājumu kursa darbam, pēkšņi to saprata Ragaciemā. Topošā māksliniece ieraudzīja teorētiski izdomātu lietu atspulgu dabā. To pavasaru redzējumos es atradu motīvu savam diplomdarbam – Tīklu žāvētājas. Bet tas bij' sen. Tagad dažādas gaumes un dažādi naudas maku biezumi mainījuši Ragaciema seju. Laimīgā kārtā nemainīga paliek mūžam mainīgā krāsu un toņu trīsvienība: debesis, jūra, smiltis.

Mani jūras gājēji izbaudījuši gan stipru lietu, gan dūņainus krastus, gājuši pa Jūrmalas atpūtnieku pārpilnajām pludmalēm, tikuši līdz Dubultiem, kur jauniešu radošajā namā Undīne nedēļas nogalē nedaudz atvilkuši elpu. Tur arī kārtējā prezentācija un noietā ceļa vērtējums. Pēc svētdienas atpūtas, apbraucot Rīgu, tālāko ceļu atsākam no Vecāķu pludmales ar monitoringu. Arī es esmu atgriezusies. Baidoties nokavēt iešanas sākumu, atbraucu gandrīz divas stundas pa agru. Grupa vēl kavējas preses konferencē Rīgā, Vides Ministrijā, atbildot uz žurnālistu jautājumiem par jūras piekrastes situāciju. Īpašs satraukums par to, ka Dzintaru pludmalei atņemts Zilais karogs. Tas ir rets, nepatīkams incidents. Nepatīkams abām pusēm.

Sēžu Vecāķu pludmales telts kafejnīcā, paciešot to mūziku, kāda nu tur skan. Gaidot drēgnajā rītā, esmu gluži nosalusi. Beidzot viņi ir klāt! Baiba steidzas pie manis ar jaku un Ievas sūtīto medus burciņu. Silti no attieksmes vien. Jūtos gaidīta.

Vecdaugava un Vecāķi man pierastas vietas. Desmit gadus ziemas periodā te dzīvoju, sakot, ka man ir vasarnīca pa ziemu jūrmalā. Šurp brauca mani skolnieki gleznot studijas un arī vienkārši parunāt par dzīvi. Arī nebeidzamās sarunas ar draugiem, bieži visas nakts garumā. Te plauka un ziedēja mīlestība. Jā, es domāju par to, kā dažādas Latvijas vietas saistās ar dažādiem dzīves periodiem, dažādiem notikumiem un kļūst par dzīves daļu. Tā mēs saaugam ar savu zemi, jo gadus, jo ciešāk.

Tālākais ceļš līdz Lilastei ejams visas dienas garumā. (Prātā pazib doma, cik ātri tiek nosauktas stacija pēc stacijas, braucot elektriskajā vilcienā!) Pludmale smilšaina, viegli ejama. Augu valsts atkal atšķirīga. Daudz miķelītēm līdzīgu ziedu, kas cieši saauguši gar liedaga malu un izskatās pēc rūpīgi koptas, kilometriem garas, puķu dobes.

Teltis ceļam pie Lilastes ezera. Apkārtne te apbūvēta ar vasarnīcām un arī pamatīgām ziemas mājām. Ezers rāmi atspoguļo debesis un šūpo ūdensrozes. Gluži vai idillisks miers.

Vakarā atkal ieslēdzam datorus, pārskatām dienas attēlus, pierakstām būtisko. Parādu saviem līdzbiedriem Rīgā padarīto. Tās ir pirmās izdrukas manām ilustrācijām Pētera Zirnīša grāmatai Ķūķis staigā kājām. Grāmata tapusi ilgi, nu beidzot tā notiek. Tāda jauka sakritība, jo grāmatiņas galvenais varonis Ķūķis apstaigā Latviju, tā kā es tagad eju gar Latvijas jūras robežu.

Nākošais rīts tik saulains, kāds sen nav redzēts. Dienas laikā karstums top grūti paciešams, gribētos mukt ēnā, bet jāiet vien uz priekšu. Jāšķērso vairākas upītes un upes. Trīs lielākās: Inčupe, Pēterupe, Ķīšupe patīkami atsvaidzina tālākajam ceļam. Pie Saulkrastiem Ķīšupē iebrienu dziļāk kā biju paredzējusi, jo zaudēju uzmanību, skatoties kā no pretējā krasta māj mana autore – romānu rakstniece Inga Jēruma, kuras darbus šad tad ilustrēju, un arī patlaban jaunākais romāns ir tuvu izdošanai. Man tiek tas prieks paviesoties Ingas vasaras mājā. Kaut arī mazu, garāmskrejošu brītiņu vien varu atļauties te būt, taču laimējas ar dažiem gabaliņiem, citiem ciemiņiem ceptas kūkas. Gardi bez gala, varbūt arī apēdu drusciņ vairāk kā pieklājība atļautu, bet to es tā – ar ceļinieka tiesībām – nu ir spars iet tālāk.

Nākošā upe – Aģe vairs nav pārbrienama. Mani ceļa biedri sen pazuduši tālumā. Eju lielu gabalu līdz tiltam, tad maldos, lai, privātmāju un brikšņu šķēršļus pārvarot, atrastu jūru. Kad tas paveikts, tad nudien liekas, ka tālāk vairs nebūs spēka. Karsts, pēdas sūrst. Brīdis atpūtas ar kājām gaisā, tad tomēr tālāk. Naktsmāju vieta saskatāma pa lielu gabalu: lielais Lauču akmens. Ejamais gabals bijis pamatīgs, pārņem atvieglojuma sajūta, ieraugot pazīstamo vietu. Te man bijis skaists notikums – pirms diviem gadiem svinētā Astrīdes Ivaskas dzimšanas diena. Tā diena un vēl garu būtisku sarunu piesātināta nakts priekš manis vienmēr būs saistīta ar īpatno jūras krasta daļu, kas apaugusi ar kļavām, pīlādžiem un citiem lapu kokiem, pat daža ābele pavisam tuvu jūrai. Atkal prieks, ka vietas mūsu atmiņā saaug ar cilvēkiem, sajūtām, notikumiem.

Nākošās dienas ejamais ceļš rāda rūpīgu saimnieku radītu sakoptību. Ik pa brīdim jaukas, vienkāršas koka trepītes no kāpas uz pludmali, pie mājām mastos plīvo karogi. Izskatās tā, kā labākajā variantā mēs saprotam latvisku attieksmi pret sev atvēlēto zemes daļu. Arī tās dienas maldīšanās manī atstājusi gaišu, neizdzēšamu sajūtu.

Kad biju jau gana ilgas stundas un garus kilometrus laipojusi, lēkājusi pa lielākiem un mazākiem akmeņiem gar Tūjas, gar Ķurmraga piekrasti un sasniegusi Veczemju klintis, baidoties, ka atkal neaizeju garām (nu jau ļoti vēlamajai) naktsguļas vietai, devos pa vienām tādām kāpnītēm augšup pajautāt, kur īsti atrodos. Paliela koka māja, padaudz automašīnu, cilvēku grupiņa, sasēdusi uz gara sola, malko vīnu. Domāju, ka viesu nams un jautāju pēc saimniekiem, bet izrādās, ka tie arī ir paši mājinieki.

Tiek atrasta detalizēta karte un meklēta man vajadzīgā vieta – Kutkāji. Jaunā sieviete bēdīgi groza galvu un saka, ka man vēl jāiet astoņi kilometri (laimīgā kārtā tā tomēr nebija taisnība). Uz to lepni saku: „Ak, kas man astoņi kilometri, es no Nidas nāku...“ Kungs labākajos gados, no pašu raktās akas, sarūpē ūdeni manam turpmākajam ceļam. Es uzmanīgi apjautājos, vai šī ir viesu māja, vai privāta dzīves telpa. Viņš smej' par jautājumu un stāsta, ka viņi, četras ģimenes, pirms gadiem pieciem te nopirkuši drupas. Būvējuši, sakārtojuši vidi, nu bauda ieguldītā darba augļus. Jautāju, vai tad visas ģimenes nav saplēsušās pa šo laiku? Viņš teic – „Kā tad ne, bet priekš kam tad ir vīns!?“ „Re, veselīga attieksme pret dzīvošanu!“ – saku.

Tencinādama par skaisto noskaņu un patīkamo dzīves brīdi, atvados. Man šķiet, ka tā arī mums Latvijā vajadzētu sadzīvot. Tik darbīgi, spēkpilni, ar tādu labvēlību.

Laimīgā kārtā jau pēc pāris kilometriem ieraugu pludmalē mūsu karogu – zīmi, ka šodienas ceļš paveikts. Te itin prāva teritorija teltīm pie pašas jūras. Āra galdi, ugunskuru vietas. Iegūstam lietošanā lielu nojumi ar galdu vidū, tā, ka šovakar varam nebūvēt lielo vakarēšanas telti. Uz pāris dienām pievienojušies daži jaunpienācēji, starp tiem arī radio žurnāliste Anda Buševica, kuras balss un dziedātprieks man jau sen pazīstams, arī Elita Kļaviņa no Vides Aizsardzības Kluba lustīga dziedātāja. Tā mums izdodas visdziedošākais jūrasceļa vakars, kas iestiepjas arī dziļā nakts melnumā.

Nākošās dienas krasta daļa vietām ļoti grūti ejama dēļ dūņainā, aļģainā, zāļainā krasta. Kādu gabalu ejam pa velosipēdistu ceļu mežā, tad atkal atgriežamies pie jūras un iekuļamies pamatīgās dūkstīs. Cenšamies brist pa jūru, kas brīžam izdodas itin labi, bet tad sākas akmeņainā daļa, un nu katra kāja slīd uz savu pusi. Brīžam knapi izdodas noturēties nepakrītot. Nebūtu jau nekāda lielā bēda, bet tie fotoaparāti, tie telefoni... Tāpat jūrā stāvot, uzvelkam kājās apavus, tālāk brienam ar pasargātām pēdām. Drusciņ vieglāk. Vakarā izrādās, ka daži gudrinieki visu ceļu gājuši pa velosipēdistu taku. Bet mums pieder mūsu īpašais piedzīvojums un asās izjūtas.

Nakšņojam Kuivižos, Kapteiņu ostā. Pēc vairākām dienām tiekam pie dušas. Tas tik labi pēc visām tām dubļu brišanām! Vēl pastāv arī draudi, ka vietām bija toksiskās zilaļģes... Beržamies ilgi un pamatīgi.

Tad pēdējā gājiena diena. Tāds neliels gabaliņš. Nedaudz vairāk par desmit kilometriem. Toties tā ir randu pļavu daļa, kas iestiepjas jūrā. Iet gar krastu nav nekādu iespēju. Mēs, kas esam nomīcījušie pa iepriekšējās dienas neceļiem, diezgan satraukti domājam, kā gan tiksim ar dienas gājienu galā. Jānis stingri noteicis, ka visai grupai jāiet kopā, lai būtu pārskatāmi un pārvarami visi iespējamie šķēršļi. Tā arī brienam pa jūru zosu gājienā. Pēdējās dienas gabals izrādās tīrā izprieca. Jūras dibens ar skaistu baltu smilti, dūņu nekādu, akmeņu ne tik. Uz liela jūrā ieskalota koka, kas baltum – balts, ūdeņu un saules nopulēts, izskatās pēc balta sapņu kuģa, sasēžamies rindā fotogrāfijai. Izskatās pēc airētāju komandas uz zilzilās jūras fona.

Ap dienas vidu esam sasnieguši Ziemeļu molu Ainažos. 27. jūlijs. Galapunkts... Tas ir paveikts! Bija skaisti. Tas neaizmirsīsies nekad!

Vēlot ikkatram pašam ar savām pēdām, savu ķermeni, savu elpu, savu esamību, piedzīvot pieskaršanās sajūtu Baltijas jūrai visā Latvijas piekrastes garumā.

Sirsnīgi –

Anita Jansone-Zirnīte
(jau no Burtniekiem)
Laikrakstam „Latvietis“