Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Bilingvisms Latvijā

Latviešu valoda de facto kā dominējošā valoda valstī

Laikraksts Latvietis Nr. 90, 2010. g. 19. maijā
Vineta Poriņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

2009. gadā publicētā pētījumā* secināju, ka latviešu valoda par publiskās telpas dominējošo valodu vēl nav kļuvusi, un šis tapšanas process ir ļoti lēns, kaut arī visi priekšnosacījumi – valsts valodas statuss un likumdošana, valsts valodas politikas pamatnostādnes un programma, administratīvais aparāts, zinātniskais un pedagoģiskais nodrošinājums u. tml. – ir pietiekami, lai publiskajā telpā latviešu valodas kļūšana par dominējošo valodu notiktu veiksmīgāk nekā pašlaik.

Veicot pētījumu, radās daudzi ieteikumi, lai pašreizējā divvalodīgā sabiedrība pēc iespējas ātrāk kļūtu par vienvalodīgu sabiedrību latviešu valodā (ar daudzvalodību indivīda līmenī). Pēc iespējas ātrāk to nepieciešams realizēt de facto, jo divvalodība nav mūžīga. Tā ir pārejas posms, kurā ne vienmēr notiek pāreja uz valstij vēlamo valodu, resp., uz latviešu valodu Latvijā, bet divvalodībā iespējama arī pāreja uz krievu valodu. Par to liek bažīties valsts iedzīvotāju etniskās proporcijas, jo īpaši lielākajās pilsētās, Austrumu kaimiņvalsts aktivitātes Latvijas iekšpolitikā un krievu valodas regulārais lietojums publiskajā telpā.

Vienvalodība latviešu valodā publiskajā telpā ir būtisks nosacījums valsts stabilitātei un vienkopienas valsts attīstībai. Latvijai ar tās ekonomisko kapacitāti ir vienīgā iespēja pastāvēt kā vienvalodīgai valstij, jo divvalodību oficiālajā jeb valsts līmenī var atļauties tikai ekonomiski labi attīstītas valstis, par kādu Latviju nevaram uzskatīt. Vai tās nav sirēnu balsis, kuras, runājot par divu valsts valodu vēlamību un izredzēm Latvijā, ieaicina valsti ekonomiskajā sabrukumā?

Pētījumā konstatēju arī to, ka attieksmei pret latviešu valodu saziņas situācijās gan privātajā uzņēmējdarbībā, gan arī valsts iestādēs (retāk) ne vienmēr ir izšķiroša nozīme latviešu valodas izvēlē. Svarīgas ir indivīda priekšrocības, statuss u. tml. faktori, kad, piemēram, pamatnācijas darbinieki tiek norīkoti apmeklēt mazākumtautības valodas kursus, lai varētu turpināt savu darbu Latvijā un kad cilvēki tiek diskriminēti par mazākumtautības valodas – krievu valodas – prasmju trūkumu. Latviešu valodas izvēles iespējas vajadzētu nodrošināt ar likumdošanas palīdzību un pretlikumīgos gadījumus – publiskot plašsaziņas līdzekļos un starptautiskos projektos.

Privātajā uzņēmējdarbībā, pašvaldībās, pat valsts augstskolās, kur reizēm docētāji atvainojas nekrievu tautību studentiem un lekciju vada krieviski, krievu valodas lietojums saziņā starp latviešiem un mazākumtautību cilvēkiem pašlaik – neatkarīgas valsts jau divdesmitajā gadā – ir kā zāģis latviešu valodas attīstībai un ieguldītajiem līdzekļiem valsts valodas apguvē un funkcionēšanā. Zāģis ir arī jauno krievu valodā runājošo imigrantu necenšanās mācīties latviešu valodu un turpināšana atrasties krievvalodīgajā telpā (tikai jau citā valstī). Imigrantiem būtu jādod iespēja saprast, ka viņi brauc uz valsti ar potenciāli vienvalodīgu sabiedrību. Tāpēc ir derīgi imigrantiem sākt dzīvi Latvijā ar latviešu valodas kursiem, nevis ar darbu. Piemēram, Francijas imigrācijas jautājuma risinājums liecina, ka, lai saņemtu darba atļauju, potenciālie imigranti vispirms savā līdzšinējā mītnes valstī veiksmīgi nokārto franču valodas prasmes pārbaudījumus un tikai pēc tam dodas uz Franciju. Lai izveidotos vienvalodība publiskajā telpā, pirmkārt, būtu lietderīgi atrisināt šo jautājumu labvēlīgi latviešu valodai. Otrkārt, veikt grozījumus ar LR Valsts valodas likumu saistītajos tiesību aktos, nepārprotami formulējot valsts valodas lietojumu privātajā uzņēmējdarbībā un pārējā publiskajā telpā. Tas tā ir darīts, piemēram, Kvebekas provincē Kanādā saistībā ar angļu valodas ierobežojošu politiku un franču valodas kļūšanu par dominējošo valodu. Rezultāti likumdošanas grozījumiem ir pozitīvi un tūlītēji gan vēlamās valodas lietojumā un otras valodas nelietošanā publiskajā telpā.

Daudzu Latvijā dzīvojošo etnosu kopīgā valoda pašreiz ir krievu valoda. Tomēr, kā liecina prakse, multikulturālās valstīs ar divvalodību sabiedrības līmenī, kāda ir arī Latvija, veicinot mazākumtautību izvēli bez valsts valodas apguves apgūt mazākumtautību valodas, ir tālredzīgi, un arī krievu valoda vairs nav obligāti pirmā vai otrā apgūtā valoda nekrievu mazākumtautībām.

Trešās Atmodas pieredze pamatnācijas sadarbībā ar valstij lojālajiem mazākumtautību cilvēkiem, kuri nav maza iedzīvotāju daļa, ir patiesi vērtīga, lai veicinātu valsts cilvēku vienotību. Tagad un turpmāk novērtējot un mērķtiecīgi iesaistot Latvijai lojālo mazākumtautību cilvēkus sabiedrības šķelšanas apturēšanā, piemēram, iesaistot mazākumtautību inteliģences cilvēkus, kuri nepiekrīt tam, ka krievu valodā rakstošā prese bieži runā visu mazākumtautību vārdā, var izveidot veselu sabiedrību. Informatīvajai telpai šobrīd vēl vairāk nekā pagājušā gadsimta 90. gados ir tendence nošķirties vienai no otras. Sabiedrības drošībai un stabilitātei ir noderīgi izvērtēt krieviski raidošo un rakstošo plašsaziņas līdzekļu atbilstību LR Satversmei, Valsts valodas likumam, Radio un televīzijas likumam un citiem likumdošanas dokumentiem, kuros ir runāts arī par lojalitāti valstij un valstiskajām vērtībām.

Tā kā Latvijas pētījumu statistikas dati kopš 90. gadu vidus nemainīgi rāda, ka tieši sievietes vēlas aktīvāk integrēties valstī, mazākumtautību jaunietēm paredzēta pasākumu vai projektu kopa ir tieši tas, kas veicinātu mazākumtautību integratīvo motivāciju un ar integrāciju sarežģīto situāciju padarītu vieglāku. Sieviešu vēlmi integrēties, domāju, ka var attiecināt arī uz Latvijas jauno imigrantu sievietēm. Citu valstu pētījumos novērots, ka tieši sievietes pārsvarā nodod bērniem tieši prestižāko valodu vai valodas variantu, ignorējot pārējos.

Latviešu valodas pastāvēšanai jaunajā diasporā arī sieviešu loma ir noteicoša valodas saglabāšanā un pat atdzimšanā. Un, mērķtiecīgi strādājot ar sieviešu grupu, iespējas, ka latviešu valoda tiks nodota nākamajām paaudzēm, ir lielas.

Daudz dzirdēts par cilvēktiesību pārkāpumiem, kuros Latvija valsts it kā būtu vainīga, pieprasot valsts valodas prasmi cittautiešiem. Toties maz runāts par gadījumiem, kad cilvēktiesības pārkāptas, ja cittautietis valstī neapgūst valsts valodu un pats tādējādi nogriež savas turpmākās izglītības un karjeras iespējas. Administratīvajai sistēmai, kas koordinē valodas politikas pasākumus, ir ļoti būtiska loma, lai palīdzētu cilvēkiem izvairīties no šāda veida cilvēktiesību pārkāpumiem un cittautieši patiešām prastu un lietotu valsts valodu.

Administratīvā sistēma labāk tiktu galā ar 21. gadsimta izaicinājumiem valodas situācijā, ja praksē tiktu ieviestas mūsdienīgas valodas politikas pārvaldības metodes. Valodas politikas pārvaldības darba izvērtējums saistībā ar realizētajiem Valsts valodas politikas programmas 2006.–2010. gadam uzdevumiem un pašreizējo valodas situāciju savukārt ļautu izvairīties no kļūdām nākamajā programmas posmā līdz 2014. gadam. Tas būtu liels ieguvums valstij, jo paātrinātu latviešu valodas kļūšanu de facto par dominējošo valodu sabiedrībā, Latvijai ieejot jau trešajā neatkarības gadu desmitā.

Vineta Poriņa
Laikrakstam „Latvietis“

* Raksts balstīts uz autores monogrāfijas „Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā” secinājumu pamata (2009, programma „Letonika”). Raksts publicēts avīzē „Diena”, 12.03.2010.

Red.: Dr. philol. Vineta Poriņa ir Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētniece.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com