Ķūķis iet tālāk

Palielināt / Enlarge

Grāmatas vāks.

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Kūķis staigā kājām“ atvēršana Burtnieku pagasta „Viļņos“. Anita Jansone-Zirnīte. FOTO Teiksma Puriņa.

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Kūķis staigā kājām“ atvēršana Burtnieku pagasta „Viļņos“. FOTO Teiksma Puriņa.

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Kūķis staigā kājām“ atvēršana Burtnieku pagasta „Viļņos“. Ēriks Hānbergs un Anita Jansone-Zirnīte. FOTO Teiksma Puriņa.

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Kūķis staigā kājām“ atvēršana Burtnieku pagasta „Viļņos“. No labās Māris Brancis. FOTO Teiksma Puriņa.

Kas viņš ir – Ķūķis? Varētu sacīt, ka bērnu grāmatas personāžs, kas kopš 1983. gadā, izdevniecībā Liesma, iznākušās grāmatiņas Bilžu grāmata par manu draugu Ķūķi, viņa draugiem un citiem piedzīvojumiem, lasītāju un skatītāju apziņā, dzīvo savu dabas tuvuma piesātināto dzīvi. Tāds mazliet dīvains radījums ar jūtīgu sirdi un labvēlīgu skatījumu uz pasauli. Tagad mūsu varonis ar jaunu sparu staigā pa dzimto zemi. Izdevniecība Mansards laidusi klajā nākošo bilžu grāmatu – Ķūķis staigā kājām.

Ir pagājuši trīsdesmit gadi kopš mēs ar dzejnieku Pēteri Zirnīti atradām Ķūķa tēlu gan filozofiskā, gan vizuālā nozīmē. Lai ievadītu lasītāju galvenā varoņa pasaulē, uz jaunajā grāmatā lasāmo dzejoļu kopumu pārceļojis pirmās grāmatas ievada dzejolis un vēl divi citi, vidi raksturojoši panti. Pārējā, bieži tuvu esejas formai rakstītā dzeja, ir pirmpublicējums. 32 krāsainas lapaspuses stāstīta par Latviju. Grāmatas sākumā Ķūķa sirdsdraugs Mēnestiņš saka:

uzkāp pie manis
un tu redzēsi cik Latvija liela!...

Un citā dzejolī:

Ķūķis iet un redz,
ka Vidzeme nemaz nav pa vidu,–
tā ir augšā – Ziemelim pie paša vaiga.
Ķūķim ir burtnīca no dadža lapām,
tur viņš zīmē pats savu karti...

Un vēl neliels ieskats galvenā varoņa attieksmē pret dzīvošanu, savas zemes sajušanu:

Ķūķis visur iet kājām.
Kāju pēdas ir ļoti jūtīgas.
Maigā sūna Vidzemes mežos,
Zemgales vēsais māls,
Kurzemes piekrastes smiltis,
Latgales cieti nomītās takas,–
Ķūķis visur iet basām kājām.

Grāmatas atvēršanas svētkos Burtnieku pagasta Viļņos 31. jūlijā, uz žurnālistes uzdoto jautājumu, ko man nozīmē Ķūķis, es ilgi nedomājot pateicu – dzīvesveidu! Piedomājot par sev vēlamo dzīves laika pavadīšanas veidu, tā arī ir, jo, kas gan ir labāks kā būt saskaņā ar dabas mūžīgi mainīgajām pārvērtībām, gaismu un skaņu rotaļām visos gadalaikos, īpaši mūsu mīļajā, tik īsajā, zaļajā vasariņā. Ticu, ka šī darba kopnoskaņa palīdzēs mazajiem lasītājiem mācīties dziļi ieskatīties dabas smalkajā pasaulē un iemīlēt iepazīto. Pieaugušie zemtekstos izlasīs ar vieglu smaidu aizplīvurotu viedu dzīvesziņu. Ir tik svarīgi tieši tagad ik brīdi atcerēties, apzināties, vēlreiz atkārtot zināmo patiesību, ka mūsu Latvijas skaistā daba jāsaudzē, jālolo, ka tā ir mūsu – ne ar ko citu neaizstājamā zeme, kam nepieciešamas gan mūsu rūpes, gan mūsu klātbūtne.

Kuplā pulkā kopā ar draugiem, domubiedriem un atbalstītājiem esam nosvinējuši skaistus grāmatas atvēršanas svētkus. Pateicoties materiālajam atbalstam, apgāds Mansards varēja notikuma dalībniekiem dāvināt mūsu kopīgi loloto jauno Ķūķi, lai staigā tālāk, lai aicina līdzi lielus un mazus Latvijas ceļos.

Turot rokā jaunizdoto grāmatu, piedomāju par to, cik gan daudzu cilvēku darbs ieguldīts, lai sākotnējā ideja, pieraksti, labojumi, skices, svītrojumi, zīmējumi... lai tas viss pārtaptu vairs nedalāmā veselumā. Prieks par Burtnieku novada domes sapratni un materiālo atbalstu, īpašs gandarījums par privāto ziedotāju Egīla Delzīša un Pētera Cielava ieguldījumu. Tā kopīgi, soli pa solim mēs veidojam savu Latviju. Tēvzemes mīlestības pirmie soļi taču sākas bērnībā!

Bez iepriekš vārdos nosauktajiem līdzdalībniekiem ir tik daudz to, kas stāv aiz kadra. Visi tie, kas garas stundas tipogrāfijā McĀbols uzmanīgi skaņojuši krāsu toņus, darbinājuši gudrās drukmašīnas, kas līmējuši, veduši, nesuši. Visi tie, kas palīdzēja tapt svētkiem, kas domāja līdzi, lai viss izdodas. Pateicība apņem kā silts vasaras rīts, aizmirstas visi negludumi un sarūgtinājumi.

Domas kāpj augšup uz nākošajiem darbiem. Redzu pie sienas lielo melnbalto zīmējumu, kas svētku dalībniekiem tika piedāvāts izkrāsošanai, tagad pārtapis krāsu priekā, un zinu – nākošā būs izkrāsojama grāmata par to kā Ķūķis iet gar jūru. Par tādu darbiņu man ar Viņu šovasar jau izdevās parunāties. Ja būs lemts, tad tā arī notiks, cerams, ka ar mazāku laika nogriezni pa vidu kā tas, kurš starp abām iepriekšējām grāmatām.

Anita Jansone-Zirnīte
Laikrakstam „Latvietis“