Brīvība jaunatnes skatījumā

Palielināt / Enlarge

Konkursa „Trešā Atmoda Latvijā“ nobeiguma sarīkojumā 2010. g. maijā EP Informācijas biroja telpās Rīgā. No kreisās: Talsu Valsts ģimnāzijas direktore Inguna Raituma, Latvijas Valsts arhīva vadītāja Daina Kļaviņa, Ieva Krotova, Imants Balodis, Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete, Paulis Kļaviņš. FOTO Krotovs.

Palielināt / Enlarge

Talsu Valsts ģimnāzijas dejotāji 2010. g. Dziesmu un deju svētkos. No kreisās: Ingūna Raituma. No labās: Ieva Krotova (ar zilo blūzi). FOTO Krotovs.

Ar Talsu Valsts ģimnāzijas toreizējo direktori Ingūnu Raitumu un skolnieci Ievu Krotovu mēs iepazināmies konkursa Trešā atmoda Latvijā nobeiguma sarīkojumā Rīgā. Sekojošā sarakstē saņēmām ierosinājumu kopēji rīkot konkursu Vēstule Gunāram Astram, jo viņam 2011. gada 22. oktobrī būtu 80!

Uzrunājām skolu jaunatni, pievēršot viņu interesi laikmetam, kad latvieši pirmo reizi savā vēsturē izjuta draudus kļūt par minoritāti pašiem savā zemē. Aicinājumam atsaucās 64 skolēni no daudzām Latvijas skolām. Tā kā nav prāta darbs viņu domas un atziņas nogremdēt datorā, publicējam dažus izvilkumus no saņemtajām vēstulēm.

Lūcija Pūcīte no Limbažu 3. vidusskolas raksta: „Ir pagājuši 20 gadi, kopš Latvijā ir atguvusi savu neatkarību. Ir izaugusi jauna paaudze, kurai PSRS laiks un viss, kas ar to saistīts, ir svešs. Arī man nostāsti par oktobrēniem, pionieriem un komjauniešiem neizraisa nekādas emocijas.

Pēc vēstures stundām, kad mācījos par Latvijas neatkarības atgūšanu, viss likās daudz vieglāk nekā tas patiesībā ir bijis. Jo kad izlasīju Jūsu dzīvesstāstu, sapratu, ka Latvijas Trešā Atmoda nebija nejaušība, bet gan Jūsu un Jums līdzīgu domājošu cilvēku mērķtiecīga rīcība. – Šobrīd Latvijā aktualizējas jautājums par latviešu valodas pastāvēšanu kā vienīgo valsts valodu. Mēs Latvijas neatkarību un latviešu valodu uztveram par pašsaprotamu faktu. Mūsdienas jaunatnē ir maz tādu, kas sekotu līdzi tam, kas notiek Latvijā. Izvēlas aizbraukt nevis piedalīties Latvijas nākotnes veidošanā.

Mūsu skolās par maz tiek pievērsta uzmanība patriotiskai audzināšanai. Bet ko var gribēt no skolēniem, ka pat viens otrs Saeimas deputāts nezin, kas ir Lāčplēša diena. Tas tikai pierāda, ka tiek aizmirsti Latvijai nozīmīgi notikumi, kas veicināja Latvijas neatkarības iegūšanu.

Vairāk vajag pieminēt tādus cilvēkus kā Jūs, lai mums būtu no kā ņemt piemēru. Pēdējais vārds, ko teicāt tiesā, izskanēja pasaulē un bija liktenīgs, lai es dzīvoti brīvā Latvijā.“

Karīna Birzgale no Krimuldas vidusskolas stāsta: „Rakstu Jums patiesā cieņā un apbrīnā par Jūsu patriotismu, entuziasmu un pārliecību cīņā par latviešu tautu. Man jāatzīst, ka arī es, tāpat kā lielākā daļa jauniešu, līdz šim par Latvijas vēsturi zināju un joprojām zinu gaužām maz. Varbūt tas saistāms ar to, ka skolā par to māca minimāli, varbūt tas saistāms arī ar manas pašas neizdarību. Taču priecājos, ka nu esmu uzzinājusi kaut nedaudz vairāk par Latvijas vēsturi un Jūsu ieguldījumu latviešu tautas gājumā.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka darbojoties kopā vienota mērķa vārdā, var sasniegt neiedomājamas lietas. Gluži tāpat ir arī ar latviešu tautas stiprināšanu, tradīciju saglabāšanu un izkopšanu.

Vēlētos, lai mums vairāk ir tādu cilvēku kā Jūs, kuri motivētu mūs darboties, mīlēt, cienīt savi, savu tautu un līdzcilvēkus, kuri sadotos rokās, gluži kā veidojot Baltijas ceļu, un dzīvotu ar kopēju domu un kopēju mērķi.“

Sitija Vernera bija izvēlējusies tematu – mums noteikti jāuzvar un mēs uzvarēsim: „Lasot Gunāra Astras biogrāfiju, manī rodas dīvaina sajūta. Man ir ļoti žēl, ka Astra nepiedzīvoja Latvijas brīvību. Manuprāt, arī es to šobrīd piedzīvoju tikai daļēji. Latvija vēl mūsdienās nav īsti brīva. Protams, tā tāda skaitās uz papīra...Padomju Savienība sabruka. Visam vajadzēja nostāties savās vietās, vai ne tā? Ar nožēlu secinu, ka tā tomēr nav vis. Latvijā vēl tagad liela loma Krievijai. Vēl aizvien daudzi krievu tautības cilvēki, kas dzīvo Latvijā, nemaz neprot runāt latviski. Tā kā daudzi krievvalodīgie nemaz netaisās runāt mūsu valstī latviski, mēs piekāpjamies un cenšamies tiem izdabāt. Vai tiešām šo skaitās brīva Latvija?

Brīva Latvija, tas manuprāt, nozīmē latviska Latvija. Latvieši par to ir cīnījušies gadu desmitus. Latvijas patrioti daudz cieta Latvijas labā un, protams, tas bija tā vērts. Ir atšķirība, kāda Latvija bija Padomju Savienības laikā, kāda tā ir tagad. Un tomēr – nav tā, kā vajadzētu būt.

Ar kaunu jāatzīst, ka nebiju neko dzirdējusi par Tevi, Gunār Astra. Par Tevi uzzināju tikai pavisam nesen – novada vēstures stundā. Man tiešām liels prieks, ka uzzināju. Nu man ir par vienu cilvēku vairāk, ar kuru varu lepoties. Tu ticēji, ka Latvija uzvarēs pretiniekus, tā arī notika un notiek vēl aizvien. Vēl viss nav beidzies, mēs noteikti uzvarēsim - tā būs!“

Šādas un līdzīgas domas pavīd daudzās jauniešu vēstulēs. Nupat arī žurnālists Pauls Raudseps mudina: „Katram Latvijas iedzīvotājam būtu jāzin par Gunāru Astru, kaut vai aiz cieņas pret viņa likteni un ticību brīvībai. Taču, ne tikai tāpēc vien.“

Jautājums tikai, kā to sasniegsim? Mēs esam solījuši, ka darbu turpināsim. Tādēļ šī gada septembrī izsludināsim iepriekšējā konkursa turpinājumu. Temats: Gunārs Astra un viņa līdzgaitnieku loma Latvijas neatkarības atjaunošanā.

Imants Balodis – DV Gunāra Astras piemiņas projekta vadītājs
Laikrakstam „Latvietis“