Latviskie svētki

Iveta Medene stāsta par latviskiem svētkiem. FOTO Pēteris Strazds.

Pirmo folkloras ievirzes stundu vadīja Aija Rozentāla. Viņa mācīja Jāņu dziesmas, ar dažādām neparastām melodijām. Bija liela izdziedāšanās. Pa starpu Aija stāstīja, ka esot visādas folkloras vākšanas ekspedīcijas. Folkloras un etnogrāfiskas liecības jau vācot no veciem laikiem. Sen ievērots, ka vērtības mainās, un gribēts tās pierakstīt. Senākie apraksti ir no 15. gadsimta. Domas ir īsas un kodolīgas, melodijas senas. Jo senāka, jo vienkāršāka melodija.

Aija brauc uz laukiem vākt dziesmas un mūziku. Pati viņa nav dzīvojusi laukos, un nav dzīvās tradīcijas mantiniece. Aija saka, ka esot jābrauc „tantēs“. Jo tantes visvairāk zina. Tantes ir vienkārši svētas! Es viņas mīlu! Teicējas dziesmām parasti ir sievietes. Tās ir dzīvās tradīcijas mantinieces. Laukos ir lauku dzīves ritms. Tradicionāls. Nemainās tā, kā pilsētā. Parasti iepriekš izpēta, kur ir vērts braukt, kur laba teicēja vai dziedātāja. Bet tā ir laimes spēle! Ir vēl vietas, kur tradīcijas ir labāk saglabājušās. Ir arī vietas, kur vairs nav dzīvās tradīcijas mantinieku.

Kas vāc? Atsevišķi cilvēki, Latvijas mūzikas ekspedīcijas, Latvijas radio un visādi folkloristi. Katrs var vākt, bet vajag arī sakārtot un piefiksēt. Dziesmas ir jāieraksta. Ir bēdīgi, ja tās paliek kāda pētnieka arhīvā, un cits pie tām netiek klāt. Tad pašam jāiet vākt, bet tradīcijas mainās un noplacinās. Labi būtu, ja varētu arī tikt klāt pie vecākiem ierakstiem.

Latviskie svētki

Iveta Medene referātu par latviskiem svētkiem sāka ar jautājumu – Vai zināt, kas ir veļu laiks? Kāds atbildēja, ka tas esot laiks, kad mazgājot veļu!! Bet par veļiem vēlāk. Vispirms par svētkiem. Un svētki nav godi. Godi ir kristības, laulības, bēres. Svētki ir Lieldienas, Jāņi un citi.

Ziemas saulgriežos ir visīsākā diena un visgarākā nakts. Vasaras saulgriežos otrādi. Saulgriežos svin Ziemassvētkus un Jāņus. Saulstāvjos diena un nakts ir vienādos garumos. Tad svin Lieldienas un Rudenājus (jeb Apjumības?). Pa starpu vēl ir Meteņi, Ūsiņi (jeb Jurģi) un Mārtiņi. Šos svētkus svin tikai jaunā mēnesī, lai viss atjaunojas. Nekad, nekad nedrīkst šos svētkus svinēt vecā mēnesī. Ja svin vecā mēnesī, tad būs pastarā diena. Katru gadu ir jāieskatās dabas kalendārā, lai noskaidrotu, kad būs jaunais mēness. Visus šos svētkus Skandinieki Latvijā svin Brīvdabas muzejā. Piedalīties var katrs, kas tai laikā ir tur uz vietas.

Meteņi esot saimnieciskā gada sākums un pavasara vēstnesis. Tad Laima met savas dāvanas. Varbūt tā ir radies šo svētku nosaukums? Šogad Meteņi bija 15. februārī.

Ūsiņi ir pirmā diena, kad zemnieki izlaiž lopus no kūts. Teļi un govis aulekšiem vien lēkādami no prieka metas ārā laukā. Tad tik iet vaļā lampadrači kā dzīvniekiem, tā arī cilvēkiem. Ūsiņos laistās ar ūdeni un aplejas tā, ka drēbes kļūst slapjas un pieguļ pie ādas. Ūsiņi šogad būs 23. aprīlī.

Jumis ir stiebrs, kuram galā ir divas vārpiņas. Tādu reti atrod. Apjumības ir maizes svētki. Graudu raža ir gatava. Tad ēd, dzer un mīlējās kūtsaugšā. Šogad Mārtiņi būs 10. novembrī.

Kā svinēt?

Latviskus svētkus var rīkot cilvēks, kurš zina svētku pamatus. Uz tiem var būvēt fantastiskas lietas. Latvisku svētku pamatā ir:

1. jauns mēness,
2. ugunskurs,
3. rituālie ēdieni un dzērieni,
4. dziedāšana un dejošana,
5. dzīvības rīkste,
6. mājas un sētas izrotāšana,
7. ziedošana ugunij,
8. ūdens svētība.

Katros svētkos ir rituālie ēdieni. Ziemassvētkos ēd to, kas vēl ir saglabājies: parasti cūkas kājas un cūkas šņukuri. Meteņos sākas gavēšana, jo pēc ziemas maz kas vairs no ēdamā ir palicis. Lieldienās ir vislielākais olu dēšanas laiks. Tad krāso un ēd olas. Jāņos ir piena pārpilnības laiks. Tad taisa Jāņu sieru.

Svētkos ir dažādas dzīvības rīkstis. Jāņos ieper ar Jāņu zālēm, lai dotu tādu dzīvības spēku kā Jāņu zālēm. Jāņos vainagu valkā, lai netiktu ļaunums klāt, un galva būtu pasargāta. Lieldienās noperas ar pūpoliem un kļūst priecīgs. Meteņos ir žagari. Ziemassvētkos žagariem liek klāt zaļus zarus, piemēram kadiķīšus. Rudenājos bakstās ar auglības steberīti. Lai steberīti uztaisītu, burkānam piestiprina divus sīpolus un nedaudz zaļumu.

Jāņos ar meijām izrotā vārtiņus. Visus sliekšņus izpušķo ar nātrēm. Ja skauģis kāpj pāri, tad nātres izsūc ļaunumu. Kazdangā taisa raganu ar seju uz divām pusēm. To nodedzina.

Ziemassvētkos velk bluķi, lai skaudība un nelabumi izput. Bet par Ziemassvētkiem Iveta un Vidvuds Medeņi maz stāstīja. Toties kādā ievirzes stundā gāja Ziemassvētku rotaļās ar bērniem. Bija dažādas rotaļas ar skriešanu un ķeršanu. Bērniem tās traki patika. Mēnestiņš ķēra saulīti. Vilks ķēra kazu vai aitu visvisādās rotaļās. Rotaļās vilks ir tumsas pārstāvis. Kaza vai aita ir gaismas.

Pēc svētkiem nākamā diena ir darba diena. Viss ir jānovāc. Visu sadedzina, lai nākamā gadā var taisīt jaunu. Tā ir tāda rituāla dedzināšana. Ar vainagu dedzināšanu aizdzen nelaimi. Ugunij ziedo to, ko grib dabūt. Ziedo maizi, lai vienmēr būtu daudz maizes, arī gaļu. Ziedo skaidravota ūdentiņu, lai netrūktu ūdens. Lai vienmēr nodrošinātu skaistumu, dažreiz meitenes ziedo lūpu krāsu.

Referāts iet uz beigām. Iveta atgriežas pie veļu laika. Tas ir starp Rudenājiem un Mārtiņiem. Bet nu vairs nav laika par veļiem runāt. Jāiet uzēst! Bet par Meteņiem daudz tika runāts citās reizēs.

Meteņi esot vispriecīgākie svētki. Šis ir pats lielākais ķekatu laiks, un beidzamā reize pirms nākamiem Mārtiņiem, kad vēl var iet ķekatās. Meteņos iet ciemos. Jo tālāk iet, jo garāki aug lini. Bērnus met pāri pa žogu, lai tie nenoguļ skolu. Notiek lielīšanās, mānīšanās, miroņa bučošana, dziesmas un rotaļas. Meteņos sievietes ar vīriešiem var darīt ko vien grib. Vīrieti var vilkt pa sniegu aiz matiem, lai aug gari lini. Līdz ar to būs mājās daudz dvieļu, kreklu un palagu. Bet vīrietis būdams vīrietis nepieļaus, ka ar to tā lieta beidzas!

Skandinieki

Iveta un Vidvuds Medeņi folkloras ievirzē mācīja Meteņu un Vastalāva dziesmas un rotaļas. (Vastalāvis ir Metenis līvu valodā.) Kādā vakara programmā rādīja Latvijas televīzijas filmu, kurā Skandinieki svin Meteņus sniegainā ziemas dienā Brīvdabas muzejā. Filma esot uzņemta astoņdesmito gadu sākumā, esot reta vai pat vienīgā tāda. Meteņu vakarā maskots ļaužu gājiens iet uz kalnu un velk ragutiņas. Nezinu pateikt, kas īsti ir ragutiņās.* Vai tas ir Metenis un kāds mazs bērns? Ķekatu gājienā ir dzērve, lācis, vilks, kaza, zirgs, čigāni, velns, garā sieva, lielais vīrs, salmu guba un citi.

Bet nez’ kāpēc nāves nav? Parasti starp ķekatām ir arī nāve. Nāve vienmēr ir balta. Latviešiem sēru krāsa bija balta. Bēdas nenesa mājās. No bērēm mājās nāca balts. Nāve– ķekata, drīkst aiztikt un dancināt cilvēku. Tas ir uz veselību! Bet cilvēks nekādā ziņā nedrīkst nāvi aiztikt!

Ķekatas

Ķekatas ir daudz un dažādas. Ir dzīvnieku, priekšmetu, cilvēku un mitoloģiskas maskas. Maskai ir jābūt tādai, ka seju nevar pazīt. Maska var būt sejai priekšā vai uz galvas, vai arī uz pieres. Lai nepazītu, var pielikt kartupeļu zobus un niedru ūsas. Maska var būt vesels tērps no galvas līdz kājām. Lielajam vīram seja ir ķermeņa lielumā un roku kustības ir ierobežotas. Garajai sievai uz pleciem varētu būt vai nu rāmis, vai arī otrs cilvēks. Priekšmetiskās maskas ir tādēļ, lai netrūktu priekšmetu. Piemēram, maska ar cepjamo trauku galvā nodrošina, lai vienmēr būtu milti. No grozu sievas ritinās dzija, lai vienmēr būtu vilna. Bērnus var pārģērbt par lāpstām un slotām, lai to netrūktu. Bet masku valkāt vien nav diezgan. Katrai maskai ir jāizdomā un jāiztēlo sava darbība. Zirgs var pa astes galu izmest, ik pa brīdi, kādu ābolu vai kliņģeri.

Čigānu gājiens iet ciemos. Kāds spēlē ermoņiku. Ar mānīšanos ir jāmēģina tikt kādās mājās iekšā. Dialogs ir nepieciešams. Tam jābūt interesantam. Piemēram, čigāniete saka: Māmiņ, mīļā, laid istabā, nezagšu jēriņu. Saimniece atbild: Nelaidīšu! Čigāniete: Lilita, laid iekšā! Vai negribi pirkt zirgu? Saimniece: Negribu! Čigāniete: Laid grūtnieci, istabā. Saimniece: Nē! Čigāniete: Vajag mācītāju, lai tūlīt uz vietas salaulā! Saimniece: Mācītāja nav! Čigāniete: Jančuk, kā Tu tiki iekšā? Nu paņem to pulksteni! Tā nu saimniece beidzot čigānus ielaiž iekšā. Atpērk ar naudu vai maizes kukuļiem. Čigāni izmīņā apkārtni, lai vasarā nebūtu nezāles, lai odi nekož un lai mājās būtu svētība. Pasaka paldies, un tas arī viss. Gaišums ir jāatstāj. Sabaidīt nedrīkst!

Meteņos notiek dažādas sacensības. Bērni ar ragaviņām iet kalnā, saimnieki lejā. Notiek savstarpēja lielīšanās. Folkloras ievirzē izmēģināja tādu lielīšanos. Piemēram, saimnieki: Manam tēvam ir mercedes. Bērni: Manam tēvam ir tanks! Saimnieki: Manam tēvam ir raķete. Turpina tādā garā, kamēr nevar vairs otrus pārspēt. Tad sāk par ko citu lielīties. Bērni sacenšas sniega bumbu velšanā, tam, kuram lielāka sniega bumba vai tālāk aizripo, vai ir vairāk bumbas saveltas, augs garāki lini. Bērni ar ragaviņām sacenšas, kurš var tālāk no kalna nolaisties. Divas komandas sacenšas virves vilkšanā. Tā ir cīņa starp tumsas un gaismas spēkiem.

Miroņa bučošana

Miroņa bučošanu folkloras ievirzē uzdeva Lilitai Daenkei. Vidvuds kā mironis gulēja uz grīdas apklāts ar palagu. Mutē bija ūdens, bet Lilita to nezināja. Kā Lilita noliecās un mironi bučoja, tā ūdens ar sprādzienu Vidvudam no mutes. Lilita slapja! To nu gan viņa negaidīja! No pārsteiguma vēl ilgi smējās! Vai ar miroņa bučošanu nāk tā ūdens svētība? Nezinu. Un vai Meteņa mīziens dod bērniem ūdens svētību? Meteņu mīzienā bērnus ar mānīšanu pievilina zem kāda koka zara. Kokā kāds ir uzkāpis un bērnus gaida. Cits sniegā arvien tuvāk kokam met konfektes. Bērniem stāsta, ka starp konfektēm esot arī zelta poga. Bērni meklē. Kad bērni nonāk zem zara, tiem uzpurina sniegu vai ūdeni.

Meteņos taisa grieztuves ezerā ap iesalušu mietu. Mietu jau iedzen ezerā pirms ziemas. Ap iesalušo mietu vienā grieztuves galā var vizināties ragaviņās, kamēr otru galu kāds stumj. Meteņos uztaisa žagaru vai salmu slotu un to ugunskurā sadedzina, lai ziemu aizvadītu. Vastalāvjos Līviem ir liela dziedāšana. Tai laikā sarunā zvejniekus nākamam gadam. Laikam izvēlas labus dziedātājus, lai selgā būtu lustīgāka zvejošana.

Pateicoties Ivetai un Vidvudam Medeņiem un Aijai Rozentālai, folkloras sniegums šī gada 3x3 bija dzīvs un interesants. Tas bija no pašu pieredzes un pašu svētkiem, svinētiem ar sajūsmu un izdomu.

Baiba Haringtona
Laikrakstam „Latvietis“