Latviešu valoda

Piektdien, 12. martā laikrakstā Diena publicētajā rakstā: Latviešu valoda – dominējošā? autore Vineta Poriņa secina: „krievu valodas lietojums saziņā starp latviešiem un mazākumtautību cilvēkiem pašlaik – neatkarīgas valsts jau divdesmitajā gadā – ir kā zāģis latviešu valodas attīstībai un ieguldītajiem līdzekļiem valsts valodas apguvē un funkcionēšanai.“

Piekrītu autorei, bet gribētu iet tālāk un meklēt cēloņus un iemeslus šai manā uztverē –  abnormālībai, ka latvieši lieto krievu valodu saziņā ar mazākumtautību cilvēkiem pašu zemē. Pats esmu dzīvojis kā mazākumtautību pārstāvis vairāk kā 50 gadu ASV un Vācijā, tāpēc gribu sniegt manus novērojumus un personīgo pieredzi.

Mums, latviešiem, ir jāsaprot, ka mēs kā pamatnācija, kopš neatkarības atjaunošanas esam šīs valsts turētāji vai nesēji un veidotāji. Arī latviešu valodas lietošana vai nelietošana sadzīvē ir mūsu rokās, nevis mazākumtautību pārstāvju rokās. Ne kādi likumi, ne sodi nepanāks, ka Latvijā sadzīvē lietos valsts valodu, ja paši latvieši to nelietos konsekventi visur un vienmēr sadzīvē Latvijas teritorijā.

Kopš otrā pasaules kara visās Eiropas valstīs ir pieaudzis iebraucēju un imigrantu (vēlamu un nevēlamu) skaits. Tomēr katrā valstī ir pamatnācija, kura ir šīs valsts turētāja un veidotāja un arī valsts valodas nesēja.

Vācijā ir 3,5 miljonu turku izcelsmes vāciešu, miljoniem poļu izcelsmes vāciešu un miljoniem citu izcelsmju vāciešu. Savās ģimenēs šie mazākumtautību cilvēki turpina runāt savā valodā, bet sadzīvē viņi runā vāciski, jo vācieši ar viņiem runā vāciski. Katrs mazākumtautības pārstāvis zin, ja viņš iet uz valsts iestādēm un neprot valsts valodu, viņš ņem sev līdzi tulku. Latvijā mēs piedāvājam valsts iestādēs arī krievu valodu kā saziņas valodu un uzskatam to par normālu. Berlīnē daudzās sākumskolās ir vairāk turku bērnu nekā vāciešu, bet visi mācās vāciski, jo pamatnācija to pieprasa kā valsts turētāja. Ja trīs turki strādā valsts iestādē, darba laikā viņi lieto valsts valodu, jo viņi ir valsts darbā, un tāpēc jālieto valsts valoda.

Manuprāt, latvieši gaida to dienu, kad citu tautību pārstāvji sāks savā starpā runāt latviski. To dienu var nesagaidīt, un tas nemaz nav vajadzīgs. Kā pamatnācijai un šīs valsts turētājai mūsu prasība ir, ka visi valsts iedzīvotāji publiskā telpā, t.i., sadzīvē lieto valsts valodu. To var panākt tikai tad, ja paši latvieši arī publiskā telpā lieto tikai valsts valodu. Pamatnācijai ir jābūt tai, kura ierosina un lieto valsts valodu. Ja man tramvajā sēž blakus cilvēks un lasa avīzi krievu valodā, tas nenozīmē, ka man viņu jāuzrunā krieviski. Ja viņš ir tūrists no Krievijas, viņš nebrīnīsies, ja viņu citā valstī uzrunās valsts valodā.

Viena ļoti destruktīva uzvedība no pamatnācijas pārstāvjiem, domājot par valsts valodas lietošanu, ir – ja dzird, ka runātājam ir mazliet akcents, tūlīt runāt ar viņu krieviski un pat neļaut viņam runāt latviski. Mazākumtautību jaunieši jau labu laiku apgūst skolās latviešu valodu un pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem – veiksmīgi. Tas absurdais no latviešiem ir tas, ka latvieši turpina ar viņiem runāt krieviski. Kur lai šie jaunieši pilnveido un attīsta savu latviešu valodu, ja paši latvieši ar viņiem nerunā latviski?

Nesen laikrakstā Diena bija īss raksts par ārzemju studentiem, kuri mācās Latvijas augstskolās. Visi šie studenti augstskolās mācās arī latviešu valodu. Ārzemju studentiem grūtības sagādā tas apstāklis, ka latvieši tikpat kā nerunā ar viņiem latviski.

Nekas nav dabīgāks, normālāks, pat likumīgs, ja latvietis Latvijā sadzīvē lieto tikai latviešu valodu. Tā ir pieņemta starptautiska norma vai nerakstīts likums, ka valsts valodu lieto publiskā telpā. Nav jārunā latviski ar dusmām vai naidu – vienkārši jārunā!

Ja divdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas, iedzīvotājs nesaprot latviski – tā ir viņa problēma. Ja viņš dusmojas, ka ar viņu runā latviski – tā ir viņa problēma. Iepērkoties Rimi vai Maximā, sastop darbinieces, kuras stāv un gandrīz vienmēr runā krieviski. Vai tad Rimi vai Maxima priekšniecība ir devusi rīkojumu, ka veikalā darba valoda ir – krievu? NAV. Un tas pat būtu nelikumīgi. Rīgas Domē runāju ar kādu deputātu latviski, pienāk otrs latvietis un ar to pašu deputātu runā krieviski. Esmu ar daudziem tautiešiem runājis par šo, manuprāt, vājprātu, ka latvieši sadzīvē dod priekšroku krievu valodai. Argumenti šādai rīcībai ir dažādi, kā piemēram: esmu tā pieradis; negribu aizmirst krievu valodu; varbūt tas ir tūrists, kas iebraucis no Krievijas, utt.

Turpinot kā līdz šim, krievi savā starpā runās krieviski, latvieši ar krieviem runās krieviski, krievi ar latviešiem runās krieviski, un galu galā krievu valoda būs dominējošā valoda Latvijā.

Tikai latvieši var latviskot Latviju. To nevar sagaidīt no mazākumtautību iedzīvotājiem. Nelietojot latviešu valodu Latvijā, latvieši krievisko Latviju, un viņi jāpieskaita pie krievvalodīgajiem. Nav jau jāmīl katrs cilvēks, ar ko runā latviski un nav jābūt vienisprātis par vēstures notikumiem, lai runātu latviski ar cilvēku. Tomēr, lai Latvija kļūtu par latvisku Latviju, latviešiem, kā šīs valsts turētājiem, būs jālieto latviešu valoda visā valsts teritorijā un ar visiem valsts iedzīvotājiem.

Nobeigumā vēl viens aspekts. Ja pamatnācija nerunā savā valodā ar mazākumtautību iedzīvotājiem, tas mazākumtautību iedzīvotājos izraisa atstumtību un veidojas aparteīds valstī. Viena konsekvence aparteīda politikai varētu būt tas fenomens, ka šodien, 18 gadu vecs jaunietis, kas dzimis brīvā Latvijā, 9. maijā iet uz Uzvaras Laukumu, jo tur viņš netiek atstumts.

Jānis Mārtiņš Zandbergs
2010. gada 23. martā
Laikrakstam „Latvietis“

(Red.: Mārtiņš Zandbergs ir „Mārtiņa dziesmu grāmatas“ salicējs, bijušais Minsteres Latviešu ģimnāzijas direktora vietnieks un patlaban ir Rīgas Domes deputāts.)