Meža dienas Madonas muzejā

Pauls Sprincis un Osvalds Vībāns – latviešu mežcirtēji Tasmānijā 1949. gadā.

„1951. gada 20. nov. 265. klm Tālajos Austrumos. Smags darbs – melna maize“.

Aprīļa beigās Meža dienu laikā Madonas muzejā atklāsim izstādi par mežsaimniecību un mežkopju darbu. Koksnes ieguvei, pārstrādei Latvijas saimnieciskajā dzīvē loma nozīmīga. Pašreizējos zemkopības un lopkopības sašaurināšanās apstākļos mežu devums ekonomikā vēl vairāk jūtams. Nesen publiskotās ziņas gan rāda, ka trešdaļa privāto mežu Latvijā piederot ārzemniekiem. Izstādes piedāvājums galvenokārt saistīsies ar Madonas apkārtni, kas arī mežiem bagāta.

Te pāris attēli ne no Latvijas, kurus arī izmantosim izstādē. Vienā redzamie vīri ir Pauls Sprincis un Osvalds Vībāns – latviešu mežcirtēji Tasmānijā 1949. gadā. Par pirmo zinu vairāk. P. Sprincis (1912-2006) dzimis Grašu pagastā, 1934. gadā beidzis Rīgas komercskolu, studējis Latvijas Universitātes tautsaimniecības fakultātē un vienlaikus strādājis. Pēc sarkanarmijas padzīšanas 1941. gadā viņš iekļāvās policijas pulkā, vēlāk latviešu leģionā, frontē vairākkārt ievainots. Pēc DP nometnēm grasēnietis devās uz Austrāliju, pirmā peļņa bijusi ar cirvi Tasmānijas mežos. Vēlāk Pauls Sprincis darbojās par grāmatvedi celtniecības uzņēmumā.

Otra attēla kreisajā pusē rakstīts „1951. gada 20. nov. 265. klm Tālajos Austrumos. Smags darbs – melna maize“. Fotografēts ar pāris gadu atstarpi. Gatera strādniece ar cirvi ir dzelzaviete, tātad savulaik dzīvojusi ne pārāk tālu no Sprinča bērnības mājām, jo Dzelzavu no Grašiem atdala tikai Cesvaine. Viņa bija starp tiem gandrīz 90 pagasta cilvēkiem, kas 1949. gada 25. martā no Dzelzavas aizrestotā vagonā sāka ceļu uz Amūras apgabalu. Tur lielākā daļa specnometināto strādāja lauksaimniecībā, taču citus norīkoja arī mežizstrādē, tāpat gatera darbos. Uz Sibīriju aizvestajiem paziņoja, ka viņi te nonākuši uz mūžu bez tiesībām mainīt dzīvesvietu. Sākumā arī vīriem Tasmānijā nebija īpaši plašu darba izvēles iespēju, taču viņu tiesiskais stāvoklis bija citāds.

Par pēckara mežstrādniekiem Vermlandē stāstīja Alfrēds Dziļums grāmatā Mežu aizvējā. Atgādināšu, ka viņa pirmā publikācija Latvijā parādījusies žurnālā Meža Dzīve. Arī Zviedrijā pamata darba rīks četrdesmito gadu otrā pusē bijis cirvis un rokas zāģis. Attēli rāda, ka Sibīrijas taigā koku gāšanā izsūtītie jau ap 1950. gadu strādājuši ar elektriskajiem zāģiem. Latvijā kailcirtēs tos lietot sāka vēlāk nekā Tālajos Austrumos. Izmantošanu sarežģīja kabeļi, kas stiepās no pārvietojamās elektrostacijas, tāpēc turpmāk par ērtākiem atzīti salīdzinoši smagākie benzīna motorzāģi.

Varbūt Austrālijā vēl kaut kur saglabājušās liecības par latviešiem meža darbos?

Indulis Zvirgzdiņš
Madonas muzejā
Laikrakstam „Latvietis“