Aivaru Saulīti atceroties

Aivars Saulītis
22.10.1929. – 24.03.2024.

Liekas, ka tikai retais latviešu sabiedrības pārstāvis nepazina Aivaru Saulīti. Šoreiz necentīšos nosaukt visus viņa daudzos un atbildīgos amatus, bet pastāstīšu par Aivaru kā personību.

Katra cilvēka aiziešana mūžībā nes līdzi lielu emociju buķeti. Sāpes un skumjas mijas vienlaikus ar pateicību par kopā pavadīto laiku un atmiņām, kas nereti turpina dot sajūtu, ka aizgājējs joprojām ir līdzās.

Mans vīratēvs Aivars Saulītis bija liels cilvēks – vārda tiešā un netiešā nozīmē. Aivara dzīve bija gara un bagātīga, un viņam patika, ka viņu piemin, par viņu runā.

Arī tagad, kad sacīto Aivaram vairs nav lemts dzirdēt un rakstīto nav vairs lemts lasīt, zinu, ka viņš būtu ļoti apmierināts, ka par viņu, viņa dzīvi un visu paveikto turpina stāstīt.

Aivars bija viens no cilvēkiem, kurš nekautrējās publiski uzstāties, pie tam viņš bija apdāvināts ar lielisku balss tembru un spēju skaidri un nepārprotami izteikties. Tie, kuri Aivaru pazina, labi atceras sabiedrības pasākumus, kur mikrofona vietā nereti tika izmantots Aivara dobjais uzsaukums: „Vai jūs mani dzirdat?!“ Tas ne vien radīja uzmanību, bet arīdzan apklusināja čalošanu, līdz ar to pasākums varēja sākties. Līdzīgi kā sabiedrībā, Aivars prata uzturēt uzmanību arī ģimenē, kur gan uzsaukums, pa durvīm ienākot. Bija: „Vai tā kāds mani gaida mājās?!“ Ir svarīgi piebilst, ka Aivars bija izcili pozitīvs cilvēks, apveltīts ar veselīgu humora sajūtu, un līdz ar to šī uzmanības iegūšana viņam bija tikai jautra spēle.

Aivars Saulītis dzimis 22. oktobrī, 1929. gadā Rīgas 1. slimnīcā Martas Saulītis (dzimusi Tiesnieks) un tēva Mārtiņa Saulītis, muitas priekšnieka ģimenē. Aivara tēva darba gaitas veda ģimeni pa vairākām Latvijas pierobežu vietām. Pēdējā, pirms došanos bēgļu gaitās uz Vāciju, bija robežvieta ar Igauniju – Ainaži, kur ģimeni kuplināja māsas Mārītes (prec. Skulte) pasaulē nākšana. Ģimene paguva Ainažus atstāt tieši pirms uzbrukuma. Aivars stāstīja kā viņš 14 gadu vecumā ar saviem klases biedriem skatījās no kuģa kā nobumboja viņa skolu... tajā laikā gan vēl visu uztverot kā lielu piedzīvojumu, īsti pat neapjaušot tuvojošās skaudrās dzīves maiņas. Pēc gara un sarežģīta ceļojuma ar kuģi Saulīšu ģimene ieradās Vācijas miestiņā Eningenā pie Reutlingenes.

Katrai latviešu ģimenei ir savi kara laikā pārdzīvotie stāsti. Aivars labprāt dalījās ar ģimeni par dzīvē piedzīvoto. Tas savukārt mums visiem, kas klausījās, ļāva labāk saprast un novērtēt dzīvi kā tādu; būt pateicīgiem, ka nekas tik briesmīgs nav jāpiedzīvo pašiem. Viens no šādiem atmiņu stāstījumiem bija par dienu lielas Vācijas pilsētas (diemžēl neatminos kuras) stacijā. Izkāpjot no vilciena, burtiski pēc pāris minūtēm sākās trauksmes signāls, tā ziņojot par uzlidojumu. Visiem ātri bija jādodas uz bumbu patversmi... tā bija liela, vairākos stāvos un pilna ar ļaudīm. Kad atkal bija droši atstāt patversmi, vieta, kur tikai pirms neilga brīža bija stacijas ēkas un peroni bija pārvērtusies līdz nepazīšanai... palikušas bija tikai drupas...

Saulīšu ģimene ar kuģi Austrālijā, Melburnas ostā ieradās 1949. gada 13. aprīlī, kas bija Lielā piektdiena. Tālākais ceļš ģimeni aizveda uz nometni Bonegillā. Pateicoties Aivara teicamajām angļu valodas zināšanām, viņam iedeva darbu turpat uz vietas nometnē Social Services Department kā biroja darbiniekam. Spēja precīzi izteikties vairākās valodās Aivaram bija ļoti svarīga. To pašu viņš sagaidīja arī no pārējiem ģimenes locekļiem. Tā, gandrīz ik reizi ģimenei sanākot kopā (tas bija bieži), tika karsti debatēts par viena vai otra vārda precīzo pielietojumu. Vienmēr talkā tika ņemti papildspēki – angļu valodas gadījumā Webster un attiecīgi vācu un latviešu valodas skaidrojošās vārdnīcas. Viena vārda pielietošana varēja tikt apspriesta vesela vakara garumā, kurā dalību ņēma visa ģimene. Līdzīgi bija ar krustvārdu mīklām, kas bija neatņemama visas nedēļas sastāvdaļa. Vēl viena lieta par valodu. Dzīvojot Sidnejā un katru dienu mērojot ceļu uz biroju un atpakaļ, Aivars, klausoties audio kasetes, pašmācības ceļā apguva franču valodu.

Tomēr Dievs Aivaram bija devis vēl daudz dāvanu – viena no tām bija matemātika, kas tika likta lietā visur. Mājās tā bija budžeta veidošana, sabiedriskajā darbā, uzraugot dažādu organizāciju finanses, un profesionālajā dzīvē, izveidojot iespaidīgu karjeru pasaulē lieliski pazīstamo tehnoloģiju kompānijā IBM. Par pēdējo, tas ir Aivara karjeru, iespējams, ka sabiedrība zināja vismazāk, tādēļ vēlos pastāstīt vienu ļoti interesantu gadījumu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados darba uzdevumos Aivaram bieži nācās mērot ceļu uz Ameriku, konkrēti Ņujorku, kur ir IBM centrālais birojs. Vienā no šādām reizēm kafijas pauzes laikā kolēģis, kurš strādāja birojā, jautāja vai kādi no klātesošajiem nebūtu ieinteresēti ieguldīt naudu vienam projektam. Proti, birojā tanī brīdī kā „intern“ strādājot jauns puisis (esot gan tāds ļoti īpatnējs) un viņam esot trakas „kā pa mākoņiem“ idejas tehnoloģiju jomā. Neviens birojā no viņa idejām neko nesaprotot, bet šis jaunais cilvēks meklējot līdzekļus, lai varētu attīstīt savas idejas. Jautājums esot bijis klātesošiem – vai kāds vēlētos? Jaunajam cilvēkam vajagot apmēram 10 000 ASV dolāru... klātesošie esot pasmējušies, trakas idejas gan atbalstīt neviens gatavs neesot bijis. Pēc neilga laika izrādījās, ka šis jaunais IBM „intern“ puisis ir Bill Gates...

Kā jau krietnam ārzemju latvietim Aivaram bija jāspēj apvienot vairākas lietas – ģimene, profesionālā karjera un darbs latviešu sabiedrībā. Esot darba komandējumos Amerikā, pēc iespējas tika mēģināts arī darīt „latviešu lietas“, kas nereti bija tikšanās ar PBLA kolēģiem un dalība valdes sēdēs. Viena no PBLA valdes sēdēm notika Vašingtonā, 2001. gada septembrī... tagad mēs to visi zinām kā baiso 9/11 dienu.

Aivara intereses un dotības gan nebūt nenorobežojas ar valodām un finansēm vien... viņam ļoti patika mūzika. Kā lielisks balss īpašnieks Aivars, protams, dziedāja koros... un ne tikai, jo viņš bija parasti tas, kurš izvēlējās dziesmas 1. Evaņģēliski Luteriskās draudzes (vai kā sabiedrībā teica – Māras draudzes) dievkalpojuma dziesmas. Tā nu tieši Aivars bija tas, uz kura spēju uzsākt un noturēt meldiju paļāvās gan visi baznīcēni, gan Māra pati. Saulīšu ģimenes kolekcijā bija lieliskas skaņu plates ar dažādiem mūzikas žanriem, visvairāk gan laikam ar džeza ieskaņojumiem. Aivaru īpaši „uzrunāja“ franču pianists Jacques Loussier ar savu slaveno Jacques Louccier plays Bach. Kulminācija bija Saulīšu ģimenes koncerta apmeklējums Melburnā, kad 2001. gadā Austrālijas tūrē viesojās Jacques Loussier trio.

Latvietība un pienākums. Man bija tas gods un laime ienākt īsteni patriotiskā latviešu ģimenē, kas nebaidījās vārdus saukt īstajos vārdos. Aivars un Māra vienmēr runāja par ikviena latvieša pienākumiem, kas sevī ietvēra aktīvu iesaisti latviešu sabiedrībā. Darbošanās nenorobežojās tikai ar personīgi interesējošām lietām vien. Labi atceros, kad man palika trīsdemit gadi, Aivars paziņoja, ka man esot jāuzņemas daudz vairāk, esot jāiesaistās arī organizācijās ne tikai korī, vai teātrī vien. Saulīši man bija īstens latviešu ģimenes paraugs.

Automobiļi. Aivaram patika skaistas lietas, kas, protams, ieskaitīja arī automašīnas. Priekšroka vienmēr tika dota labi pārbaudītiem un sevi pierādījušiem markas automobiļiem kā Ford un Holden. Ģimenes krājumos ir daudz liecību par auto – neskaitāmi foto, pat mini īsfilma kā Māra pirmo reizi ar milzu precizitāti cenšas atmugureniski izbraukt jauno auto no mājas carport. Ne tik iepriecinošs, bet tomēr iemūžināts bija mirklis, kad tikko kā iegādātajam Ford Cortina bija jāmēro ceļš uz jauno Saulīšu ģimenes dzīves vietu City Beach, Pertā. Garajā zemes ceļā no Melburnas uz Pertu (ar auto pārvadātāju) bija notikusi nelaime…Saulīšu ģimene jau bija Pertā un devas pakaļ savai jaunajai mašīnai, bet mašīnas vietā mazie bērni Anda un Pēteris ieraudzīja „plakanu pankūku“. Proti, jaunā, baltā Cortina negadījuma rezultātā bija pilnībā saplacināta.

Un visbeidzot – Aivars bija īstens feinschmecker, latviešu valodā tuvākais vārds laikam būtu – gardēdis. Kvalitatīvs, interesants un gards ēdiens bija neatņemama Aivara dzīves sastāvdaļa. Saulīšu ģimenes sievietes tika labi skolotas, tie, kas atradās mājās virtuves pusē, tika mīļi dēvēts par virtuves personālu. Arī izcila apkalpošana un vispiemērotākie virtuves piederumi bija neatņemama maltītes sastāvdaļa. Tie, kuri ciemojās Saulīšu mājās, tika informēti par Vācijā īpaši pirktajiem baltajiem traukiem, kur servēja tikai „rolādeņus”. Aivara svaigās pastas gatavošana (mīklu gan gatavoja Māra) un minestrone zupa, kādu Aivars servēja strādājot itāļu restorānā studiju laikā. Protams, ka pirmajā vietā ierindojās tieši ēdiena baudīšana, vienmēr ar glāzi laba sarkanvīna.

Arī dzīves noslēguma posmā Aivars priecājās par dzīvi un priekšroku deva pozitīvām izjūtām, nevienam neļaujot to izjaukt. Kad Covid ienesa striktus ierobežojumus, ģimene turpināja nodrošināt Aivara dzīves kvalitāti gatavojot „Pirmās palīdzības paciņas“. Šīs paciņas gan atšķīrās no visiem ierastajām zālēm, vates, dezinfecējoša šķidruma utt. To saturā bija sarkanvīns un klasiskie Tim Tam biskvīti.

Domāju, ka nebūs pārspīlēts, sakot, ka savu dzīvi Aivars nodzīvoja kā priekšzīmīgs cilvēks, turot rūpi gan par savu ģimeni, gan latviešu sabiedrību. Protams, tas viss gan nevarētu notikt bez sievas Māras lielā atbalsta, bet tas visiem Saulīšiem bija pats par sevi saprotams.

Kristīne Saulīte
Laikrakstam „Latvietis“