Baltijas Mežtakas brišana #1

Palielināt / Enlarge

Zibens kapi Tukuma pusē. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Pūpolu pumpurīši. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Lauma uz laipas Sekļa ezerā. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Glīta un patriotiska sēta. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Jaunmoku pils aiz „Mežtakai“ atbilstoša koka. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

„Mežtakas“ norāde bērzu birzī. FOTO Filips Birzulis.

Domāju, ka reti kurš nepiekristu, ka bez mežiem mums klātos ļoti plāni. Tie nodrošina mūsu planētai skābekli un samazina oglekļa izmešus, tajos mīt neskaitāmi putni, zvēri un kukaiņi, un no tiem labumus gūst sēņotāji, mednieki un mēbeļu ražotāji (pēdējie, cerams, atbildīgi un saudzīgi).

Latvijai meži ir īpaši nozīmīgi, jo tie pārklāj gandrīz 55% no mūsu valsts platības. Šis ir sestais augstākais rādītājs visā Eiropā (pirmajā vietā ir Somija ar gandrīz 74%, pēdējā – Monako ar apaļu nulli mežu). Un nesen, sadarbībā ar Igaunijas un Lietuvas meža dienestiem, ir izveidots jauns, lielisks veids kā baudīt šo zaļo bagātību – ir iezīmēta un aprakstīta Mežtaka (baltictrails.eu), kura vairāk nekā 2 000 km garumā vijas cauri mūsu reģionam.

Esmu nolēmis noiet šo Mežataku. Darīšu to pa „sagremojamiem” posmiem un bez steigas – neesmu nospraudis termiņu, kurā tas būtu jāizdara, drīzāk ķeršos klāt brīžos, kad laikapstākļi un darbi ļaus.

Mani motivē gan iespēja apskatīt mūsu pasaules pusi no cita rakursa, gan uzlabot veselību. Atzīšos, esmu kļuvis pārāk „svarīgs“ ap vidukli, un ir jāpaceļ rumpi no dīvāna.

Esmu iepriekš veicis plašākus pārgājienus. Kā personīgu „sveicienu” Latvijai tās simtgadē, 2017. un 2018. gadā pakāpeniski apgāju visu Latvijas jūras krastu no Ainažiem līdz Nidai.

Jūras krasta maršrutu izpildīju ar plikām kājām, lai ciešāk izjustu liedagu. Ievērojot to, ka mežos zem kājām būs rupjākas virsmas nekā maigas smiltis, šoreiz tomēr aušu apavus. Bet domāju, ka pa ceļam netrūks citi pārbaudījumi un pārsteigumi. Un domāju tos arī šad tad rakstiski iemūžināt šajās lapās.

Kā pašu pirmo veicamo Mežtakas posmu izvēlējos gabalu, kas ir samērā tuvu mājām Rīgā un ko varētu paveikt vienā dienā. Un tāpēc agri Pūpolsvētdienas rītā kopā ar pastaigas biedreni Laumu iekāpām vilcienā, lai nonāktu Tukumā, bet no turienes dotos ar kājām līdz Jaunmoku pilī.

Sākumā taka vijās caur mierīgu Tukuma dzīvojamo rajonu. Bet pagriežoties pa kreisi gar plašajiem Ozoliņu kapiem, beidzot nonākam solītā mežā. Šeit pārsvarā aug priedes, bet sīkas, jaunas eglītes ir atradušas nišu saulainākā takas malā. Lauma, kurai pieder vērīgākās no mūsu kopīgām četrām acīm, ierauga puspārgrauztus čiekurus – laikam vāveres pamielojušās.

Iznākot no priežu biezokņa, klajumā varēja priecāties par citiem pavasara vēstnešiem – dzērvju klaigām, krokusu ziediņiem un pūpolu pumpuriņiem. Tā kā biju aizmirsis to izdarīt agrāk, uzmanīgi nolauzu zariņu un Laumai ieperu veselību. Un viņa atbild ar to pašu.

Ievelkam elpu, iemalkojot tēju, sēžot uz samtaini mīkstām sūnām, kuras pārsedz mūri ap Zibens kapiem. Nezinu izcelsmi šīs vietas intriģējošam nosaukumam, bet laimīgā kārtā zibens mums šodien neiespers. Vispār, laiks pastaigai ir ideāls +7°C, ne par siltu, un ne par aukstu. Un kaut daļēji apmācies, visu dienu nenokrīt neviena lietus pilīte.

Iestiprinājušies, brienam atkal priežu mežā. Jāatzīst, ka sākam bišķi apmaldīties. Vai pareizāk, vienskaitlī jāuzņemas atbildība, jo par navigāciju atbildu es. Lieta tāda, ka vietām taka ir iezīmēta ar uzzīmētām uz kokiem bultām, bet tomēr ne pārāk bieži. Turklāt, oficiālā Mežtakas karte nav „dzīva,“ tāpēc cenšos, kā no mūsdienu tehnoloģijām atkarīgais, sekot Mātes Gugles padomiem tālrunī.

Kamēr tie lieliski palīdz pilsētā, šeit vēsta, piemēram, „pagriezies uz rietumiem” vietā, kur atzarojas vairāki tikai nedaudz pamanāmi celiņi starp kokiem. Vēl pie tam – iešana nav tikai pa taisnu, gludu taciņu, jo pavasara palos ir appludinātas teritorijas, un mums ir jālien pa brikšņiem, lai nesaslapinātu pekas.

Secinām, ka turpmāk derētu paķert līdz kompasu un papīra karti. Bet pēc dažiem nepareiziem gājieniem, beigās nonākam vietā, kur neapšaubāmi mums jābūt – laukā starp diviem ezeriem – Jumpravas un Sekļa. Pagriežamies gar krastu otrai šai ūdens tilpnei un pēc kādām 15 minūtēm nonākam peldvietā. Diemžēl, kā citur mežmalās, arī te cūkveidīgie homo sapiens ir izmetuši atkritumus. Rodas pārdomas par sarkanām sievietes apakšbiksēm, kas ir uzkarinātas koka zariņā.

Bet nečīkstam – vieta ir skaista. Ķeramies pie pusdienām – Laumas latviskajiem, pašas ceptajiem buljona pīrādziņiem un maniem kosmoplītiskiem salātiem ar krabju nūjiņām un valriekstiem. Un saldā – katram pa biezpiena sieriņam. Ceru, ka pietiekami daudzas kalorijas būšu nodedzinājis, lai atļautos kādu našķi.

Vēderus iepriecinājuši, turpinām staigāt. Tikai pēc brīža apjēdzos, ka atkal esmu pieļāvis navigācijas kļūdu, jo dodamies nevis starp ezeriem, bet apkārt visam Seklim. Tas nozīmē, ka vēl pāris kilometri klāt dienas paredzētajiem („oficiāli” kopumā 14 km), un ka visdrīzāk nepaspēsim uz vienu no retajiem autobusiem no galapunkta atpakaļ uz Rīgu. Bet filozofējām, ka dēļ šīs kļūdas varējām papusdienot smukā stūrītī, kuru citādāk nebūtu redzējuši. Un galu galā – kam tad sūdzēties?

Pēc kādas stundas nonākam nosacītā „civilizācijā”. Priežu silu, bērzu biržu un ezera niedru vietā grantēts ceļš mūs ved gar zolīdām lauku sētām. Pēc sakoptām mājām un gandrīz jaunām automašīnām un tehnikas, šķiet, ka Tukuma novada zemnieki čakli strādā un neslikti dzīvo.

Beigu beigās, ar nedaudz sagurušām pēdām, bet priecīgām sirdīm, nonākam takas posma galā pie Jaunmoku pils. Šo grezno sarkanķieģeļu pili 1901. gadā cēla slavenais Rīgas mērs Džords Armisteds kā medību namu. Gleznaina vieta, kur mūsu laikos ne vienas vien kāzas ir lustīgi svinētas.

Pie pils atlaižamies uz soliņa un iztukšojam tējas termosu. Diemžēl, šodien pils ir slēgta apmeklētājiem. Un tā kā tiešām esam nokavējuši plkst.14.58 paredzēto Rīgas autobusu, sākām domāt, ko darīt, jo pēc grafika nākamais (un šodien pēdējais) autobuss ir paredzēts plkst.18.08 – pēc pāris stundām. Un kā jau marta beigās, uznākot vakaram, paliek vēsāk.

Atkal blenžot tālrunī, pārliecinos, ka neviens Bolt taksis mūs neaizvedīs no šejienes uz Tukumu. Tāpēc noejam līdz autobusa pieturai uz Ventspils šosejas cerot, ka tomēr parādīsies kāds transports ārpus saraksta. Bet pieturā varam lasīt izdrukātu nu jau aizvēsturisku paziņojumu, ka dēļ Kovida pandēmijas ierobežojumiem, pasažieru reisu skaits ir stipri samazināts.

Atceroties agrās jaunības stopēšanas mākas, izstiepju īkšķi, lai cerams „nocopētu” kādu autobusu. Nomaļākos Mežtakas takas posmos, kur vispār nav ko cerēt uz autobusiem, būs jāizmanto šo metodi, lai beigās nokļūtu mājās, tā kā – kāpēc nesākt šovakar?

Pēc kādām desmit neveiksmīgām minūtēm, ierosinu Laumai pacelties no soliņa un izstiept īkšķi, jo iespējams, ka šoferi skatīsies labvēlīgāk uz sievieti. Bet pirms varam pārbaudīt šo teoriju, pēkšņi redzam, ka tuvojas autobuss ar uzrakstu „Renda-Kandava-Rīga“. Un reaģējot uz mūsu laimīgiem roku žestiem, viņš piestāj.

Iekāpjam un starp studentiem, kuri dodas no laukiem uz lielpilsētu, pat atrodam divas brīvas sēdvietas. Siltumā dodamies mājās. Un priecājāmies, ka ir arī tādi gadījumi, kad oficiālā informācija ir greiza, bet tas ierindas pilsoņiem neaptur ātrumu.

Filips Birzulis,
latviafreetours.com
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl