Nacionālas valsts veidošana

Savā runā ASV š.g. februārī Sarmīte Ēlerte norādīja, ka viena no (topošās) partiju apvienības Vienotība prioritātēm ir:

„Nacionāla valsts, kur integrācijas pamats ir latviskā kultūrtelpa un kodols – latviešu valoda. Un kas ir atvērta visu tautību latviešiem. ...“

Neapšaubāmi integrācijas pamats ir latviešu valoda, bet ar to vien nepietiek – ir arī jābūt vienotam skatījumam uz vēsturi (kā arī Latvijas kultūras zināšanām). Mūsu pārstāvji Briselē un citos ES forumos ir daudz darījuši, atspēkojot Ždanokas izplatītās aplamības. Bet Latvijā Rīgas mēra Nila Ušakova (kas sevi uzskata par Latvijas patriotu) izrādītais cinisms, neatzīstot okupācijas faktu, visumā īpašu nepatiku neizraisīja – šķiet tautā ir puslīdz pieņemts, ka mums, savā valstī, nav vienota skatījuma uz vēsturi. Tas, ka 20 gadus kopš Ēlertes minētās neatkarības atjaunošanas dienas (AP Neatkarības deklarācijas pieņemšanas), vēl joprojām Latvijas skolās nav sakārtota Latvijas vēstures mācību programma, nav palīdzējis veidot vienotu vēstures izpratni.

1999./2000. gadā, kad PBLA finansēja Tomašūna un Kurloviča vēstures mācību grāmatas izdošanu, ne reti bija dzirdēts, ka „skolās patriotismu neiemācīs.“ Protams, ar vēstures mācībām vien nepietiks, bet zinām, ka bez vēstures zināšanām nebūs īsti savas zemes pilsoņi un patrioti. Tālab PBLA izplatīja minēto grāmatu Latvijas skolām. To arī darīja Jānis Vējiņa kungs, vākdams līdzekļus no Austrālijas latviešiem.

2004. gadā PBLA, atbalstot tolaik izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska nostāju vēstures mācīšanā, atvēlēja sēklas naudu Latvijas vēstures mācību ieviešanas pilotprojektam. Nebija atbalsta ne no vēstures skolotājiem, ne no IZM darbiniekiem. Tagad, pēc sešiem gadiem, vēl nav vēstures mācīšanas standarta. Līdz ar to katrs skolotājs Latvijas vēsturi ir mācījis pēc saviem ieskatiem. Joprojām vēstures skolotāju biedrības sanāksmēs notiek diskusijas par to, kā un ko vajadzētu mācīt. Turklāt ir maz zināms, kas notiek mazākumtautību skolās.

Pozitīvi jānovērtē tagadējās izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes apņēmība šogad sakārtot vēstures mācību standartu, lai 2011./2012. mācību gadā varētu būtu iespējams ieviest mācību priekšmetu Latvijas vēsture. Savu pārliecību par to, ka Latvijas vēsture ir jāmāca kā atsevišķs priekšmets Valsts prezidents Valdis Zatlers pauda pērn, tiekoties ar DV priekšnieku Juri Augustu, kā arī to apliecināja savā runā PBLA valdes sēdē oktobrī. Cerēsim, ka nākamajā valsts budžetā būs paredzēts finansējums mācību līdzekļiem, kā arī skolotāju sagatavošanai, un būs panākts tas, ka 20 gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas skolās tiks pasniegts priekšmets Latvijas vēsture.

2005. gadā (intervijā LA 03.05.2005) tolaik izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete norādīja: „Ir objektīvi fakti, kurus mēs nevaram apstrīdēt. Kaut arī mūsu attieksme pret tiem var atšķirties. Skaidrs, ka Latvijai 1940. gads ir okupācijas gads, un ikvienam Latvijas skolēnam būs jāmācās un ikvienam iedzīvotājam būs jāzina, ka 1941. un 1949. gadā bija deportācijas un kas ir trešā atmoda. Tāpat būtu ciniski interpretēt šos faktus atšķirīgi no tā, kā tie iegūlušies tautas atmiņā un ko par tiem saka vēstures liecības“.

Sagaidām, ka IZM nostāja nemainīsies – skolās Latvijas vēsturi mācīs skaidri un nepārprotami, un ka laika gaitā Latvijā izveidosies Ēlertes iecerētā nacionāla valsts. Un varbūt Rīgā pat valdīs mērs ar eiropeisku skatījumu uz vēsturi.

Jānis Daliņš
Laikrakstam „Latvietis“