Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kā es braucu zvaigznes lūkoties

Latvijas ciemiņa stāsts

Laikraksts Latvietis Nr. 141, 2011. g. 13. apr.
Zina Leitase -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Zinai no Latvijas laimējās noķert vakariņām krabi.

Boči sacensības. R. Berķis uzmanīgi noskata mērķi; Paulīna Vovere (čempione) novēro.

Izbraukuma dalībnieki. Saimnieks stāv kreisā pusē. Milda no Daugavpils sēž.

Zem lidmašīnas spārna vēl redzu sniegaino Rīgu. Mans tālais ceļojums ir sācies – gala mērķis – Austrālija. Adelaide mani sagaida ar sīku, bet siltu lietutiņu. Patīkama pārmaiņa pēc Latvijas -30C grādiem. Te es būšu 8 nedēļas – ciemošos pie meitas ģimenes.

Jau pirmajā sestdienā kopā ar mazbērniem dodos uz Adelaides Latviešu skolu. Esmu pārsteigta par Austrālijas latviešu sīkstumu un izturību, uzturot skolu, mācot bērniem un mazbērniem latviešu valodu jau 60 gadus. Te iepazinos ar Margotu Puķīti, kura nekavējoties iesaistīja mani Laimas aktivitātēs, un tā nu pagājušās otrdienas rītā kāpu autobusā un devos ceļā uz Valarū (Wallaroo) kopā ar Laimas aprūpētājiem.

Autobusā esam 17. Visi ir ir ļoti laipni un izpalīdzīgi, apjautājas, kā es jūtos. Redzu, ka tas nav tikai pieklājības žests. Man tas mazliet ir neparasti – un patīkami, jo Latvijā cilvēki ir daudz atturīgāki. Pusdienojam Ardrossan, te es redzēju Latvijas latvieša acīm neparastas lielas, sarkanas klintis jūras krastā.

Pēcpusdienā esam Valarū, kur mūs sagaida brīnišķīga vieta – jūra, saule un villas. Pēcpusdienas kokteiļu vietā Margota bija sagatavojusi 5 dažādus dzērienus degustācijai – bija jānosaka, kurš ir labākais. Uzvaras lauri pienācās Berķa kundzes gatavotajam mājas liķierim. Pēc vakariņām mūsu pulciņš vēroja saulrietu un uzdziedāja latviešu dziesmas. Te pēkšņi pie mums pienāca slaida dāma: dzirdējusi latviešu valodu un – gribētu pabūt kopā. Esot Milda no Daugavpils. Mums lieli brīnumi, no kurienes te uzradusies nepazīstama latviete. Aizdomīgi vien likās, ka viņai galvā parūka un parupja balss. Kad mēs attapāmies, kas par lietu, atskanēja lielu lielie smiekli. Berķa kungs bija atmaskots!

Otrā rītā mūsu kompānijas makšķernieki devās uz vietējo molu ķert krabjus. Es gan nezināju, kas tie tādi ir, bet gāju tik līdzi. Mūsu šoferītis Ints man parādīja, ko un kā ķert un ilgi nebija jāgaida – manā tīklā ierāpoja pats pirmais šīrīta krabis. Izrādās, ka noķertie krabji ir jāmēra un tikai dažus var ņemt līdzi uz mājām, pārējie jālaiž atpakaļ jūrā, lai aug lielāki. Līdz pusdienām bijām noķēruši 7 krabjus. Kas to būtu domājis, ka krabji ir tik zili? Nezinu, kas viņus vārīja, bet Margota žēlojās, ka viņas namiņš visu dienu ir smirdējis pēc krabjiem. Ēst gan tos krabjus ir grūti, dikti cieta čaula. Bet garšīgi gan!

Kamēr es ķēru krabjus, manas istabas biedrenes Paulīne un Rasa, izrādās, ir krietni pastrādājušas. Katrai villai bija jāsagatavo kaut kas vakariņām un mūsējai bija jāgatavo kartupeļu salāti. Kartupeļus es pazīstu – vārītus, ceptus, biezputrā un ugunskurā, bet tādos salātos kā šeit – nekad nebiju redzējusi. Bet garšoja ļoti labi, es pat pierakstīju recepti.

Pēc pusdienām braucām ekskursijā uz tuvējo pilsētu Kadinu. Berķa kungs vietējā muzejā atrada tādu pat traktoru, uz kāda jaunībā Vācijā braucis meitās. Viņš gan teica, ka esot uz tā traktora arī strādājis.

Atpakaļceļā esam pazaudējuši Krūmiņa kungu. Vai viņam viss jau apnicis un viņš ir atgriezies Valarū un sēž pie jūras un dzer alu? Bet tad kāds māj ar roku, lai autobuss apstājas. Krūmiņa kungs laikam sajaucis mūs ar vietējo autobusu, jo dod šoferītim naudu un prasa, lai izlaiž Valarū. Ints arī neapmulst, paņem naudu un apsolās izlaist pasažieri, kur pieprasīts.

Atceļā man saka, ka jābrauc uz laimīgo stundu. Kas tā tāda? Negribēju izrādīties par dumiķīti un neko arī nejautāju. Redzēs kas nu būs? Izrādījās, ka tā ir ļoti laba laimīgā stunda. Mārīte un Brigita palīdzēja izvēlēties vietējo vīnu – man garšo tie saldie. Laimīgās stundas iedvesmoti, latvieši uzsāk dziesmas. Garāmgājēji brīnās vien, smaida un māj ar roku.

Vakarā, pastaigājoties gar jūras malu, ievēroju, ka mēness ir savādāks nekā Latvijā – dilstošais mēness ir sagāzies guļus. Speciāli priekš manis tika noorganizēts zvaigžņu lūkošanās izbrauciens ārpus pilsētas, lai gaisma netraucētu. Debesis te Austrālijā ir tik skaidras, ka zvaigznes liekas daudz tuvāk. Pirmo reizi ieraudzīju slaveno Dienvidu Krustu un Piena ceļš izskatījās daudz pienaināks nekā Latvijā. Liels paldies Intam un Margotai, ka viņi parūpējas par to, lai es varētu piedzīvot tādas lietas, kas nav Latvijā!

Nākamajā rītā mūs atkal lika pie darba – jākrāso olas, kā nu kurš māk. Mana ola bija krāsota pēc Latvijas metodes – olai apliek lapiņas un ziedus, uzvelk kaprona zeķi un vāra sīpolu mizās. Citi krāsoja ar speciālām krāsām, uzlīmēm un visādiem citādiem līdzekļiem. Pieaicinātais žūrijas komisijas priekšsēdētājs – villu saimnieks atzina, ka Latvijas ola ir visskaistākā.

Pēcpusdienā atkal jau Margota klāt un liek vilkt kājās sporta kurpes. Būšot jāmet bumbas. Visi piedalās, tikai Paulīne vien nē. Šitā tā lieta cauri neies! Margota atkal jau ir klāt un Paulīnei būs vien jāklausa. Bet Paulīne, kautrīga būdama, negribēja izrādīt, ka ir slavena latviešu bumbu sporta meistare. Pusstundas laikā 85 gadus vecā kundze uzvarēja visas sievietes un nākamajās 15 minūtēs – visus vīriešus. Absolūtā čempione!

Pēdējā rītā visiem vēl bija iespēja parādīt pavārmākslu – katrai villai bija jācep pankūkas. Mūsu villa gribēja būt oriģināla un izcepa kartupeļu pankūkas.

Atpakaļceļā iebraucām Bremiliada dārzniecībā. Krietni iepirkāmies un tālāk braucām pēc zivīm uz Portveikfīldu (Port Wakefield). Puķes sirdij un zivis vēderam. Butes hotelī paēdām pusdienas, kur mani atkal jau pārsteidza – šoreiz ar neredzētu dzērienu – alus kopā ar limonādi. Kaut ko tik šausmīgu es pat nemēģināju pagaršot.

Ceļš ir galā, iebraucam Adelaidē un atvadāmies. Es ceru, ka pirms aizbraukšanas uz Latviju mums vēl izdosies tikties un atcerēties jautro izbraukumu. Paldies visiem un es ceru, ka šī nebūs pēdējā reize, kad es būšu Austrālijā. Pierakstiet mani nākošajam izbraucienam!

Zina Leitase, Latvijas pensionāre,
2011. 2. aprīlī.
Laikrakstam „Latvietis“

Red.: Vērojums par Piena Ceļu ir pilnīgi pareizs. Zeme atrodas Piena Ceļa galaktikas nomalē. Dienvidpols ir pavērsts uz Piena Ceļa centru, bet ziemeļpols prom no tā, tāpēc no dienvidpuslodes ir redzamas daudz vairāk Piena Ceļa zvaigžņu.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com