Elgai Rodzei-Ķīselei

Elga Rodze-Ķīsele
17.01.1923.–2.03.2011.

Mīļā Elga!

Tā kā Tavās bērēs nevarēju būt klāt, man jāuzraksta Tev pāris atvadu rindas, jo tik ilgi staigāts kopējs ceļš, kopā strādāts, kopā skumts, kopā smiets un reizēm sirdīgi argumentēts.

Es Tevi dzirdu sakām: Tas bloody* (Elgas lielais adjektīvs) Siliņš tagad var par mani rakstīt, ko grib, un man Aizsaulē būs jātur mute ciet!

Tā nu viņš ir, Elga, tā nu viņš ir, jo līdz šim Tevi vēl neviens nav spējis pārrunāt.

Es pirmo reiz Elgu Rodzi-Ķīseli satiku Rakstnieku dienās Sidnejā. Viņa dzīvoja Pertā un bija atsūtījusi Spodrim Klauvertam savu fotogrāfiju, kur viņa vaļšķīgi guļ, izlaidusies uz auto mašīnas bonetes. (Labi, labi, Elga! Uz mašīnas motora vāka!) Hm! Nospriedām, ka sievišķis nav smādējams. Elgu Sidnejas stacijā sagaidīja Spodris. Pēcāk viņam ziņkārīgi prasu: Nu, kāda šī ir?

– Veca bilde.

Pirms Vova Ķīseļa Elgas pirmais vīrs bija kāds sporta žurnālists. Es nekad neesmu dzirdējis viņu pieminam ne ar pušplēstu vārdu.

Sākumu gados Elga bija nikna pretkomuniste un savus vārdus apliecināja ar darbiem, lai gan brīžiem likās, ka viņa redz sarkanos zem katras gultas, jo uzskatīja arī Anglijas leiboristu valdības ministrus par komunistiem, tāpēc es biju ļoti pārsteigts, kad viņa pēkšņi sāka atbalstīt kultūras sakarus, resp., Latvijā dzīvojošos rakstniekus un dzejniekus.

Ir Kultfonds mani vētījis,
Un Imants Ziedons svētījis,
Lai bumbas krīt, lai lodes kauc,
Man jābrauc turp, kur tauta sauc

KORIS:

Mēs skaitā maz, jo mūs nav daudz.
Bet cik mēs ir, mēs tava draudz',
Lai slavēts Dievs un Laimai gods,
Ka pasaulei tāds Ķīsels dots.

(Sidnejas Kaleidoskops)

Pārcēlusies no Pertas uz Sidneju, viņa metās iekšā lielajā politikā, draudzējās ar Sonju Mekmānu (red.: Austrālijas Ministru prezidenta sieva) un bija izraudzīta par kandidāti Verivas vēlēšanu apgabalā. Viņas pretinieks bija Gofs Vitlams (red.: vēlākais Austrālijas Ministru prezidents), kuru Elgai nebija nekādas izredzes pieveikt.

Balsis sen jau saskaitītas,
Kas par mani nodotas,
Preferences sadalītas –
Neiznāk ne šis, ne tas.

Bet, ja kandidēt vēl iešu,
To tev, Harold, saku gan:
Liec, kur likdams mani iekšā,
Neliec pretīm Vitlamam.

Dod man kādu drošu sītu,
Liberāls kur'' lektorāts,
Lai tie manu depozītu
Trežerijā nepievāc.

Ak, ja Kanberā es tiktu –
Likten, kāpēc tu tik bārgs?–
Krieviem karu pieteikt liktu,
Kļūtu otrā Žanna D'Ark.

(Sidnejas Kaleidoskops)

Elga ir vienmēr bijusi cīnītāja, sirdīga argumentētāja, kas spēja uz pretinieka galvas gāzt vārdu lavīnu, vienmēr pārliecināta par savu taisnību, kas ne vienmēr viņai bija. Viņai bija tendence citus mācīt, jā, arī sadot, ja uzskatīja to par vajadzīgu. Arī Latvijas politiskajā dzīvē Elga 1990. gados metās iekšā ar pilnu krūti un speciāli devās uz Rīgu, lai piedalītos ar padomiem jaunas partijas dibināšanā. Laikam padomi bija izteikti pārāk autoratīvā formā, jo viņa netika aicināta uz partijas dibināšanas sapulci.

Elgai bija laba humora sajūta, un viņa nekad neņēma ļaunā, kad tika Kaleidoskopos apcelta. Viņa sekoja formulai: vienalga, vai runā par mani labi vai slikti, kad tik runā.

Elga spēja rakstīt labu dzeju. Ar to es nedomāju asprātīgos četrrindu pantus, ar kuriem viņa apveltīja jubilārus, notikumus utt. Viņas pirmais dzejoļu krājums saucās Ilgu laiva. Tur bija daudz kas apdzejots tumšās krāsās, galvenokārt melnā, un Silkalns bija uzrakstījis par grāmatu diezgan sliktu recenziju. Elga bija apskaitusies ne pa jokam. Kā es varēju to nekomentēt Kaleidoskopā?

Ilgu laiva iepeld niedrās...
Kaut man Silkalns būtu biedros,
Kaut viņš pāri malai līktu,
Pļunkš! un ļur, ļur sāktu slīkt!
„Eduard, kur esi?“ saukšu,
Bet šis nenāks vairs uz augšu.
Tukšs un kluss, kā milzīgs vakuums –
Šim būs gals, bet man būs sākums!

Elga ir vienmēr stāvējusi nomodā un cīnījusies par valodas tīrību rakstītā vārdā. Viņa ir bijusi nenogurstoša un interesanta Sidnejas dzīves notikumu aprakstītāja Ritumā. Kas to darīs tagad?

Es lasu Latvietī, ka Elgas bērēs bijis pāri par 100 cilvēku. To viņa ir godam nopelnījusi. Tāpat kā daudz citi mani draugi, kas aizgājuši mūžībā, Elga ir neaizmirstama, viena no pamatakmeņiem mūsu sabiedriskajā celtnē, reizēm skaļa, reizēm argumentatīva, reizēm kaitinoša, bet nekad garlaicīga.

Redzēsimies Veļupes otrā krastā!

Uldis Siliņš

*bladī – angl.: sasodīts